Goner [harry styles]

Chapter 3

- Tātad...vienīgais iemesls, kāpēc es te atrodos ir tas, ka mans brālis tavu māsu krāpa, ja?  -  jautāju, skatoties griestos.

- Nē, tas nav vienīgais iemesls.  - viņš dusmīgi norūca.  - Tu tiešām sāc likties stulba...  -

- Es vienkārši cenšos saprast...kāpēc te esmu es, nevis viņš?  - jautāju un piecēlos sēdus, pieraujot kājas tuvāk savam ķermenim.

- Es gribu, lai arī viņš saprot to, kādas ir sajūtas zaudējot māsu, kuru ļotu mīli.  - Harijs norūca, bet es smagi nopūtos, pieliekot rokas priekšā sejai.

- Esi mēģinājis aiziet pie psihologa? - klusi iesmejoties jautāju, bet viņš pieleca kājās un piegāja pie manis tuvāk, pēc tam saķerot manu kaklu.

- Aizver. Savu. Muti.  - Harijs caur sakostiem zobiem dusmīgi izgrūda un tūdaļ atlaida manu kaklu, pametot šo istabu.  Es smagi nopūtos un aizvēru acis, apguļoties atpakaļ gultā.
Acīs sariesās asaras un es centos aizmigt, cerot, ka panostoties es nonākšu atpakaļ mājās.

***

- Tu stulbenis esi?! - dusmīgi jautāju, kad Harijs uzlēja man virsū ledainu ūdeni.

- Es otrreiz neatkārtošu  - sasodīts, celies augšā!  - viņš dusmīgi uzkliedza man virsū, pametot man dvieli it kā, lai nosusinātu matus.

- Iedzer nomierinošās zāles...  - čukstus norūcu, cerot, ka viņš nedzirdēja manis teikto, taču nākamajā brīdī es saņēmu spēcīgu pliķi pa seju.  - Sāp tak!  -

- Man vienalga. Turētu muti ciet, tad nesāpētu. - viņš nomurmināja.
- Kāpēc man ir jāceļas? Uz mājām beidzot palaidīsi.

- Mums kopā jāaizbrauc uz vienu vietu.  - Harijs paraustot plecus teica.

- Ko? Es negribu nekur braukt. Brauc viens pats. - saraucot uzacis teicu un viņš man veltīja niknu skatienu, kas nez kāpēc smīdināja mani.

-  Viss. Ejam.  - viņš pēc brīža teica un saķēris mani aiz rokas, izvilka mani laukā no istabas. Viņš man aizsēja acis ar melnu apsēju un paņēmis mani līgaviņā, nogāja lejā.

- Var noņemt apsēju? - klusi jautāju.

- Vajadzēja arī muti ar skoču aizlīmēt.  - viņš dusmīgi norūca un izgāja no divstāvīgās ēkas. Pēc brīža jutu kā viņš mani iesēdina mašīnā, aizverot mašīnas durvis.

Drīz vien mēs sākām braukt un viņš ieslēdzis radio, sāka klusi dungot līdzi dziesmām, kas skanēja.
- Tev labi sanāk.  - teicu un viņš nomurmināja klusu "Paldies".

______________________________________

es tiešām ceru, ka jums šī nodaļa patika un es būtu pateicīga, ja jūs komentāros uzrakstītu vai man ir kaut kas šajā stāstā jāpielabo, jo kaut ko tamlīdzīgu es rakstu pirmo reizi un liekas, ka šobrīd es pamatīgi izgāžos.
kā arī  -  neaizmirsti nospiest zvaigznīti, ja patika <33

Kika♡