Goner [harry styles]

Chapter 13

- Šodien 20:00? - Harijs jautāja, staigājot turp un atpakaļ, bet tad smagi nopūtās. Harijs paskatījās uz mani un ierūcās. - Nē, nevaru. Man...man ir jāpieskata mazākā māsa. -

- Mhm, kā tad, - nomurmināju un piecēlos kājās, taisoties pieiet pie viņa tuvāk.

- Cik māsai gadi? Māsai ir piecpadsmit gadi, bet viņai joprojām vajag kādu, kas uzraudzītu un pieskatītu viņu...zin kā...vecums tāds un tā tālāk, - Harijs izdvesa vieglu smiekliņu, turpinot sarunāties tādā pašā - kaitinošā, pārmīlīgi augstajā balss tonī, kas, ja godīgi nedaudz kaitināja.

- Labi, tad rīt tiekamies pie tā veikaliņa, kur iepazināmies, ja? Un es paķeršu līdzi māsu. Es apsolu, ka viņa nekādīgi netraucēs, - viņš smaidīja tā, it kā būtu sūdā iekāpis un nometa klausuli, apsēžoties uz krēsla.

- Es nekur neiešu, - paraustīju plecus un Harija smaids izzuda no viņa sejas, bet lūpas savilkās taisnā līnijā. Harijs piecēlās kājās, paņēmis vienā no rokām krēslu uz kura iepriekš sēdēja.

TIKAI LŪDZU, NEMET VIRSŪ TO SASODĪTO KRĒSLU. LŪDZU LŪDZU LŪDZU. NEVAJAG TO MEST.

Es aizvēru acis jau sagatavojoties tam, ka krēsls lidos tieši manā virzienā, tomēr nekas nenotika un es līdz ar to biju nelielā šokā. Nebija arī atskanējis blīkšķis, tāpēc es atvēru savas acis.

Harijs bija nolicis krēslu nedaudz tuvāk man un es, pēc viņa lūguma, apsēdos atpakaļ uz cietās gultas. Sēžot te, mans dibens izjuta nelielas sāpes, bet, ja es gulēju, tās sāpes izjuta visa mana mugurpuse, kas nu noteikti nebija tā labākā sajūta. Vai viņam tiešām nav labāks matracis vai gulta, ko piedāvāt man?

Leksij...te nav pieczvaigžņu viesnīca.

- Nē, Leksij, tu iesi. Ja ne pa labam, tad pa sliktam, - tiesa gan, vairāk Harija balss nelikās tik mīlīga un jauka kā iepriekš, kad viņš sarunājās ar meiteni no veikala. Dusmīgs balss tonis, manuprāt, viņam piestāvēja daudz vairāk...kaut gan...varbūt es arī kļūdos.

- Man nav piecpadsmit gadi, - norūcu, neatraujot savu nikno skatienu no viņa.  - Es tiešām izskatos tik sīka!?  -

Tevi tas šobrīd interesē!? 

- Jā, izskaties gan, - Harijs vienaldzīgi nomurmināja. - Pēc rakstura un prāta spējām, kā arī uzvedības droši var secināt, ka tev ir piecpadsmit gadi, ja pat ne mazāk.  -

- Es tāpat nekur neiešu ar tevi un to nepazīstamo meiteni,  - izdvesu. Šobrīd es esmu ļoti dusmīga gan uz Hariju, gan uz meiteni. Es viņus abus tik...tik ļoti ienīdu. Harija ienīšanai ,protams, bija daudz, daaaudz vairāk iemeslu.

HARIJS MANI IR NOLAUPĪJIS, NEĻAUJ SAZINĀTIES AR SEV TUVIEM CILVĒKIEM,  IZTURAS PRET MANI ŠAUSMĪGI, AIZSKAROT MANI GAN MORĀLI, GAN FIZISKI, IZSMEJ UN TAGAD...TAGAD VĒL VELK LĪDZI UZ RANDIŅU, UZ KURU MAN NEBIJA NEKĀDAS GRIBĒŠANAS DOTIES!!!¡¡¡ Šo sarakstu ar lietām, kas liek man ienīst Hariju, varētu turpināties un turpināties, ja vien...ja vien man viņš nesimpatizētu.

- Egoists, - noteicu un Harijs piecēlās kājās, paraustīja plecus un izgāja no istabas, aizslēdzot tās durvis.

***

Lai arī kā es negribētu šīs dienas pienākšanu  - tā pienāca nemanot. Tagad ir 14:00 un es lūkojos uz Hariju, kurš satraucies, staigāja turp un atpakaļ - no savas istabas uz manu, izjautājot manu viedokli sakarā ar to, ko viņam vilkt uz randiņu.

- Bet...ko es vilkšu? - pēkšņi ievaicājos un piecēlos sēdus.  - Man te nav normālu drēbju...  -

- Par to gan es nepadomāju. Sasodīts, tev tak arī dušā jāiet!  - viņš dusmīgi nobļāva.  - Negribu, lai Eiverija domā, ka mana ģimene sastāv no bomžiem tevis dēļ.  -

- Viens pats ej uz to randiņu,  - norūcu, pagriežot viņam muguru.

- Beidz traci taisīt, nenormālā,  - Harijs teica un pēc brīža es sajutu, kā viņš uzsit man pa pakausi.

MAN TAK SĀP, SASODĪTS!

Harijs izgāja no istabas un, kad viņš atgriezās, es jau biju pagriezusies ar skatu pret durvīm. Harija rokās bija melnbalta, rūtaina kleita, kurai ir neliels izgriezums mugurpusē, bet tā bija diezgan smuka.

- Šī...bija...nu manas māsas kleita un es viņu joprojām te glabāju, - Harijs klusi murmināja, nolaidis skatienu uz leju, bet tad atkal pacēlis to, viņa acu skatiens sastapās ar manu.  - Ja kaut kas ar to notiks, tad būs slikti, saprati? -

- Jā, sapratu es, sapratu, - noboloties teicu un Harijs nolika kleitu uz manas gultas, kurā es pavadu vairākumu no visa sava laika.

- Ej ātri dušā, savādāk ar slapjiem matiem iesi laukā,  - Harijs smagi nopūtās un šobrīd neizskatījās, ka viņš uztraucas par gaidāmo vakaru, tā kā iepriekš uztraucās.

Es piecēlos kājās un izgāju no istabas, bet Harijs savukārt, saķēris manu roku, aizveda mani līdz vannasistabai, ja to tā var nosaukt. Harijs bija iedevis man dvieli un  iegrūda mani iekšā vannasistabā.

- Ej mazgājies, kad pabeigsi visu, kas darāms, saki. Es gaidu aiz durvīm, - Harijs teica un es klusējot, piekrītoši pamāju ar galvu.

Nepagāja ilgs laiks, līdz es izgāju no vannasistabas, aptinusi dvieliap savu kailo, slapjo ķermeni. Bija jau 14:50, vismaz Harijs tā teica. Viņš man lika taisīties ātrāk un es iegāju istabā. Es noslaucījos un uzvilku apakšveļu, kā arī kleitu, pēc tam uzreiz nosusinot matus ar dvieļa palīdzību.

Pēkšņi aizdomājos...kāpēc šis viss notiek ar mani, nevis ar kādu citu?

______________________________________

pirmkārt  - es nezinu, ko vēl teikt, izņemot paldies par to, ka lasat šo stāstu, jo pa šo diezgan īsu laiku, šis stāsts ir sakrājis 1k skatījumu un apmēram 400 zvaigznītes, tas tiešām priekš manis ir nereāli daudz. ja es varētu, es jūs visus apskautu, tiešām, bet diemžēl es to nevaru izdarīt, tāpēc kā vienmēr  - PALDIESPALDIESPALDIES JUMS!!!!!!!!

otrkārt - atvainojos, ka dažas dienas nebija jaunu nodaļu, kaut gan es teicu, ka centīšos likt jaunas nodaļas ik pēc dienas vai divām, beeeet - mans lādētājs sagāja galīgākā čupā ( jau trešais pa šo vasaru, ups )

kā vienmēr  - neaizmirstiet nospiest zvaigznīti, ja patika☆

p.s. ja ir kādi ieteikumi vai jautājumi, droši rakstat :') un piedodiet, ja ir kādas gramatikas kļūdas.

mīlu, Kika♡