Goner [harry styles]

Chapter 8

***

Tagad ar Hariju es runāju vēl mazāk, nekā iepriekš. Viņš man nesa ēdienu un ūdeni, nepasakot ne vārda man. Brīdī, kad es gribēju Harijam, ko jautāt, viņš vienmēr nikni paskatījās uz mani, neko neatbildot uz manis teikto vai jautāto.

Bija brīži, kad es runāju pati ar sevi, guļot gultā vai staigājot apkārt istabai un likās, ka es jūku prātā, jo kā jau iepriekš minēju  - es runāju pati ar sevi. Neskatoties uz to, ka Harijs mani atšuva brīžos, kad centos runāt ar viņu, man tāpat bija vajadzīgs sarunu biedrs.

Es nesapratu kāpēc Harijs nevar aizmirst par to, kas bija noticis. Kāpēc viņš nevar mani palaist uz mājām?

Pie tam, es neuzskatīju, ka mans brālis ir vainīgs, un ne jau tikai tāpēc, ka viņš ir mans brālis  - meitene pati bija vainīga, viņa gan jau bija sacerējūsies, ka būs kopā ar manu brāli ilgu laiku, taču, manuprāt, viņai bija jāsaprot - nekas neilgst mūžīgi. Varu derēt, ka Džonijs no Harija māsas ļoti atšķirās, kas arī varēja būt iemesls tam, ka brālis krāpa to meiteni.

Tai pašā laikā, man ļoti bija žēl Harija - man likās, ka viņš jūtas vientuļi un varbūt tā arī bija - Harijs bija un ir vientuļš.

Jā, viņam ir ģimene, tomēr bieži vien es dzirdu, kā Harijs runājot pa telefonu drīzāk kliedz virsū savam sarunas biedram, nevis normāli runā. Viņš pārāk bieži sazvanās ar ģimenes locekļiem, taču KATRA saruna beidzas ar strīdu, un iespējams tādēļ Harijs visas dusmas uzgāž uz manis.

Kāpēc tu vispār par to domā? Kāda starpība kā viņš jūtas? Viņš ir kretīns.

Jā, Harijs bija un ir kretīns, pie tam vēl egoistisks kretīns, bet es nenoliegšu  - viņš bija arī ļoti izskatīgs un muskuļots.

Leksij, Leksij...

Varbūt viņš man nedaudz patika, bet Harijam es noteikti nepatiku. Es nevarēju viņam patikt. Man liekas, ka viņš drīzāk ienīda mani un tā arī būtu jābūt  - mana brāļa dēļ nomira viņa māsa. Nebrīnīšos, ja viņš vēlētos, lai visa mūsu ģimene mocītos tikai tādēļ, ka viņa māsa ir mirusi.

- Leksij, tu tiešām sāc sajukt prātā.  - čukstus teicu pati sev, sēžot uz aukstās grīdas. Pēkšņi izdzirdēju Harija skaļo balsi, kas nāca no blakus istabas, tāpēc es piecēlos kājās, pieejot pie durvīm.

Es sāku dauzīties pie tām, kas lika Harijam iziet no istabas un atslēgt istabu, kurā atrados es. Harijs iegāja iekšā, cieši saķerot manu roku un apsēdināja mani uz gultas, bet es ielūkojos viņa, nedaudz noraudātājās, acīs.

Oh, wow, pats Harijs Stails raudāja. Esmu nelielā šokā.

- Tu raudāji?  - jautāju, saraucot uzacis, jo likās dīvaini, ka Harijs raud, tādēļ ka viņš pārsvarā staigā dusmīgs un neapmierināts.

- Nav tava daļa.  - viņš norūca, bet es piecēlos kājās, nopietni uzlūkojot viņu.

- Tu raudāji? - čukstus ievaicājos, pēc tam ieskatoties viņam acīs, un viņš uzreiz novērsa skatienu no manis, atstutējoties pret istabas sienu.

Harijs noraidoši papurināja galvu un nolaida to, sakrustojis rokas virs krūtīm. Es atkal piegāju pie viņa tuvāk, nostājoties viņam pretī. Es uzliku eavas rokas uz viņa pleciem, kuras viņš uzreiz noņēma.

- Nav. Tava. Daļa.  - Harijs caur sakostiem zobiem norūca un pēc neilga brīža es dzirdēju čukstu.

- Beidz atgrūzt visus...beidz būt kretīns. Tev tas nepiestāv.  - paraustīju plecus un viņš sarauca uzacis.

- Es ar mammu sastrīdējos māsas dēļ...atkal...  - Harijs pēkšņi smagi nopūšoties teica un es uzreiz viņu apskāvu, taču viņš mani atgrūda.  - Lūdzu, neaiztiec mani...  -

______________________________________

oh hey, atkal es nāku ar sava stāsta jauno nodaļu. nekas īpašs šajā nodaļā nenotika, bet ceru, ka patika :)

un vispār -  liels paldies par to, ka lasat <333 tiešām no sākuma nebiju gaidījusi to, ka kāds vispār lasīs, jo šāda veida stāsti man ne īpaši labi sanāk.
btw, ja ir kādi ieteikumi kā uzlabot šo stāstu, tad droši rakstiet komentāros vai arī, ja ir kādas domas par to.

kā jau vienmēr  - neaizmirstiet nospie st zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡