Goner [harry styles]

Chapter 16

Leksija

- Leksij, mosties, - dzirdēju Hariju klusi iečukstam man ausī. - Mēs esam atbraukuši. -

Es lēnām atvēru acis, ieskatoties Harija sejā. Viņš bija skaists. Ļoti skaists. Sejas vaibsti, acis, deguns, vaigu bedrītes, kuras bija redzamas brīžos, kad viņš smejās vai smaidīja. Visvairāk man patika Harija čirkainie mati un smaragdzaļas krāsas acis.

Dažreiz es brīnījos, kāpēc Harijam vēl joprojām nav meitenes, jo jebkura normāla meitene vēlētos sev tik pat izskatīgu puisi kā Harijs, jebkura normāla meitene sapņotu par tādu puisi...arī es.

Harijs man it kā patika...vismaz izskata ziņā...bet, ja tomēr es ņemšu vērā tikai to, kāds viņš ir iekšēji...varbūt tad manas simpātijas pret Hariju pāries?

Jā, jā. Noteikti pāries.

Es klusēju, līdz ar to arī Harijs klusēja stāvot pie mašīnas atvērtajām durvīm.

Tik tikko es biju apjautusi to, ka man mugurā  ir Harija džemperis, kas, ja godīgi, ir neiedomājami ērts, silts, kā arī mīksts. Un, ja Harijs ļautu...tad es to labprāt paturētu sev, taču tas, ka Harijs būs kategoriski pret, bija skaidri zināms.

Cik esmu dzirdējusi no puiša stāstītā  - viņam šausmīgi nepatīk dalīties vai azidot kādam nepazīstamajam cilvēkam lietas, kas pieder tikai un vienīgi viņam. Par brīnumu, es biju izņēmums, jo viņš man iedeva savu džemperi. Tiesa gan  - iespējams Harijs to nevelk un tas viņam nebija un nav vajadzīgs...bet tāpat.

- Jau? - beidzot izdvesu kārtējo stulbo, kaitinošo jautājumu. Harijs tikai piekrītoši pamāja ar galvu, nevis izsmēja manis uzdoto jautājumu kā viņš to parasti dara, kas bija neiedomājami pārsteidzoši.

- Jā, - viņš atbildēja un es smagi nopūtos, saprotot, ka man būs jāpārvar savs slinkums un jākāpj laukā no mašīnas.

- Man ir slinkums, - kā mazs bērns noīdēju un Harijs kaut ko nobubinot, izcēla mani no mašīnas, paņēmis ''līgaviņā''.

Es klusi iespiedzos. Tas viņam, protams, lika nosodoši paskatīties uz mani un norūkt, lai esmu klusāka jeb, lai es vispār apklustu, lai es turu savu nuti ciet.

Harija teiktais mani nezināmu iemeslu dēļ aizskāra. Es jūtos aizvainota...jo es nevarēju nerunāt vai klusēt...man...man bija nepieciešama sarunāšanās ar cilvēku, kā jau iepriekš minēju...savādāk, pēc manām domām, es vienkārši vairāk neprastu komunicēt ar citiem  - ar draugiem, radiniekiem vai brāli.

Viņš atvēra ēkas durvis, ieejot tajā iekšā. Es liku Harijam sevi nolikt uz grīdas, taču viņš pat netaisījās pat ieklausīties manos, tik tikko, pateiktos vārdos.

Egoists. Domā tikai un vienīgi par sevi...kaut gan man ik pa laikam sķita, ka es viņam mazlietiņ rūpu.

- Es teicu...noliec mani uz grīdas, - lēnām noteicu. Diemžēl tas nekādīgi nelīdzēja, jo viņš tikai izsmejoši noteica ''nē'' vārdu un noliedzoši pamāja ar galvu, neņemot vērā to, ko viņam šobrīd lūdzu.

Beidzot mēs nonācām otrajā stāvā un Harijs mani ienesa istabā, kurā es pavadīju  vairākas nedēļas. Viņš apsēdināja mani uz cietās gultas, bet es sakrustoju rokas virs krūtīm.

Viņš apsēdās uz krēsla un es kādu brīdi vēroju viņi, taču saprotot to, ka mana lūrēšana Hariju nokaitinās, kā arī iespējams sadusmos  - es nolaidu skatienu uz savām skaistajām kurpēm.

Harija telefons, kas novibrēja, man lika atkal pievērsties viņam. Izņēmis no džinsu kabatas savu telefonu, viņš atbloķēja to un smagi nopūtās, cenšoties saskatīt jēgu tajā, ko tikko izlasīja.

- Kas noticis?  - ar diezgan lielu interesi ievaicājos, tomēr bija acīm redzams, ka Harijs man neko nestāstīs un netaisās stāstīt.

- Nekas. Viss labi, - viņš aizvēra acis, noraidoši papurinot galvu.

- Melot gan tu neproti,  - skaļi iesmējos, paraustot savus plecus.

- Man. Viss. Ir. Labi, - viņa dusmīgais rūciens lika man notrīcēt. Harijs piecēlās kājās, sākot staigāt pa istabu turp un atpakaļ, kas, ja godīgi nedaudz krita uz nerviem.

Nenovērsis skatienu no telefona, Harijs ik pa laikam čukstus nolamājās, kas lika manai ziņkārei un uztraukumam par nenormālo puisi, kurš mani ir nolaupījis, palielinājās. Pat ļoti palielinājās.

- Tiešām viss ir kārtībā?  - atkārtoti painteresējos un viņš uzsmaidot man neīstu smaidu, nomurmināja "mhm".

Lai arī kā viņš censtos melot, es zināju, ka tomēr kaut kas ir noticis un es galvā apdomāju to, kā dabūt Harija telefonu savās rokās.

Es pēkšņi pielecu kājās un piegāju pie Harija brīdī, kad viņš apstājās. Ātri izķerot viņa telefonu no rokām, es ieskatījos tajā.

Harijs :

Piedod, bet aghh...es nezinu. Man īsti nav laika, lai satiktos ar tevi.

Rozālija :) :

Harij, lūdzu. Dod man vēlvēlvēlvēl vienu iespēju. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu.

Harijs :

Labi. Tikšanos norunāsim parīt, jo rītdien man nav īpaši daudz laika, sarunāts?

Rozālija :) :

Jā, sarunāts. Atā, ļoti ceru, ka drīz tiksimies <3333333

- Tu tiešām taisies vēlreiz tikties ar viņu?  - jautāju, jutot kā palieku ar vien vairāk greizsirdīgāka. Bija sajūta, ka es aiz dusmām aizdegšos. - E-es redzēju, cik tev garlaicīgi bija ar Rozāliju...bet...bet tu tāpat plāno tikties ar viņu.  -

Viņš neko neatbildēja un es paliku vēl dusmīgāka gan uz Hariju, gan uz Rozāliju.

Es nometu telefonu uz grīdas, apguļoties uz gultas un pagriežot Harijam muguru.

______________________________________

  Yoyoyo, atkal es ar jaunu nodaļu. Atvainojos, ka tik ilgu laiku neko nebiju publicējusi, beeeet man nebija noskaņojuma un laika, lai uzrakstītu jaunu nodaļu.
Problēmas, skolas tuvošanās un tā, bet wow  -

ES ESMU ATKAL ATPAKAĻ AR JAUNU NODAĻU UN ĻOTIĻOTIĻOTI CERU, KA TĀ IR UZRAKSTĪTA PIETIEKAMI LABI.

Piedodiet par gramatikas kļūdām, nezinu vai tās ir, bet, ja ir - droši rakstat par tām un rakstat arī, ja rodas kādi jautājumi vai ieteikumi :)

Kā arī  - ja patika, neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

Mīlu, Kika♡