Goner [harry styles]

Chapter 18

Es sastingu. Kājas sāka trīcēt. Rokas sāka trīcēt un no manas mutes neiznāca neviena skaņa, bet Harijs...viņš stāvēja, uzlicis savu plaukstu uz vaiga, kur bija palicis manas rokas nospiedums, un skatījās uz mani, it kā appētot. Ja godīgi, tad tas bija diezgan baisi, ņemot vērā tikko manis izdarīto darbību.

Vien skatoties uz Harija sejas izteiksmi varēja just kādas dusmas viņš šobrīd izstaro.
Tiesa gan, es pati pie tā esmu vainīga un, manuprāt, man būtu jau sen jāiegaumē saraksts ar lietām, ko nevar darīt, lai Hariju nesadusmotu vai nenokaitinātu...bet vai es to darīšu? Protams, ka nē.

- Atvainojies man, - viņš ierunājās, ejot man ar vien tuvāk un tuvāk. - Savādāk nožēlosi. -

- Tie ir draudi? - saraucu uzacis un atkāpos uz aizmuguri, līdz atdūros pret istabas sienu.

Likās, ka Harijs aiz dusmām var uzsprāgt - viņš bija sarkans un pavisam nedaudz saspringts. Harijs smagi elpoja un ar niknuma pilnu skatienu, uzmanīgi lūkojās manī, it kā censtos ar to aizdedzināt mani.

- Tas, ka tev nepatīk dzirdēt patiesību, nenozīmē, ka tu drīksti man sist, - Harijs pārspīlēti jaukā balsī norūca un uzsmaidīja man. Tas smaids nemaz nebija jauks. Tas drīzāk bija neīsts un es par to nemaz nebrīnījos.

- Ja es tev pateiktu patiesību, tad tu mani ne tikai iepļaukātu, bet arī krēslu virsū uzmestu...tev tak krēslu mētāšana ir mīļākā nodarbe, ne tā? - es jautājoši paskatījos uz Hariju un šoreiz viņš atkāpās uz aizmuguri. Harijs stiepās pēc sava telefona un paņēmis to, uzreiz atbloķēja.

Ko tas čirkainais āzis tagad taisās darīt?

- Zini...es tomēr pamēģināšu satikties ar Rozāliju, - Harijs skatoties telefona ekrānā teica un man tajā brīdī šķita, ka ar sevis pateikto viņš cenšas mani padarīt...greizsirdīgu? Jā, varbūt es esmu greizsirdīga, taču savu greizsirdību nemaz negribēju izrādīt.

Harijs

Ko es centos ar šo visu panākt? Es nezinu un nevēlējos zināt.

Bet, ja tomēr izanalizē visu šī brīža notikušo situāciju, es droši varēju pateikt, ka es šo strīdu biju iesācis pasakot pavisam nevajadzīgus vārdus, kas varēja morāli aizskart Leksiju.

Kāda starpība. Pati vainīga ir.

Protams, es netaisījos satikties, sarakstīties vai runāt ar Rozāliju, kura bija vēl kaitinošāka, nekā Leksija, pat neskatoties uz to, ka it kā biju viņai apsolījis tikšanos.

Solīto var gaidīt mūžīgi, Stail.

Es gribēju domāt par ko citu, taču domas mani aizveda atpakaļ pie Leksijas jeb pie tā kā es lieku meitenei justies ar savu drausmīgo attieksmi un izturēšanos.

Man ir nepieciešams svaigais gaiss, tādēļ darīju sekojošo - es izgāju no istabas, iešķībi smaidot un aizslēdzu tās durvis, lai Leksija nespētu izkļūt laukā un aizbēgt prom. Brīžiem man meitenes bija patiesi žēl. Man pat bija neliela vēlme palaist Leksiju prom, taču tad manā atmiņā attausa viņas brālis.

Kad es visbeidzot izgāju ārā, es soļoju uz savas mašīnas pusi, iekāpjot tajā. Iedarbinot motoru, es braucu milzīgā ātrumā, sev nezināmā virzienā, neuztraucoties par to, ka mani pēkšņi var apstādināt ceļa satiksmes policija. Kādēļ mani varētu apstādināt policija? Tādēļ ka šobrīd man ir nojausma, ka pārsniedzu braukšanas ātrumu.

Pēc divu stundu ilgas braukšanas mašīnā, es apstājos pie benzīntankas. Es izkāpu no savas melnās mašīnas, pamanot nelielu cilvēku pūli, kas netālu no benzīntankas uzmanīgi aplūkoja kaut ko uz ēkas sienas. Ja redze mani nepieviļ, tad uz sienas bija pielīmēta lapa uz kuras tika attēlota bilde, bet zem tās noteikti ir uzrakstīts teksts.

Mana ziņkārība deva par sevi zināt, bet manas kājas automātiski soļoja cilvēku virzienā. Kad biju apstājies pie tiem, es skaļi, rupji noteicu, lai visi pavācās malā un par brīnumu, viņi mani paklausīja. Cilvēki gāja prom, tomēr bija labi dzirdami nejaukie vārdi, kas noteikti ir adresēti man.

Kādas piecas minūtes es aplūkoju bildi un aprakstu zem tās, līdz man pieleca, ka uz attēla ir attēlota Leksija. Viņu par brīnumu kāds meklēja un tas nemaz nebūt nebija labi, kaut gan varēja būt arī trakāk - varēja meklēt mani, nevis viņu, jo kā nekā es nolaupīju nabaga meitenīti, kura ir tik trausla un jauka...vismaz tā bija rakstīts pietiekami garā aprakstā, kur arī tika minēts, ka Leksijas atradējam tiks samaksāts atalgojums.

Varbūt man izlikties par pavisam citu cilvēku, atgriezt Leksiju pie ģimenes un dabūt milzīgu naudas summu kabatā? Bet pagaidiet, naudas summa arī tur nav minēta. Manuprāt, ir liela iespēja, ka pēc tā, kad Leksija atgrizīsies, man samaksās par viņas atrašanu piecus eiro un pateiks, lai eju tālēs zilajās.

Es uzmanīgi appētīju apkārtni, jau atkal pārliecinoties par to, ka man tuvumā neviena nav. Burtiski noplēšot lapu sienas, es samīciju to un izmetu tuvākajā atkritumu tvertnē.

Ja nu šie sludinājumi ir atrodami ne tikai šajā pilsētas nostūrī, bet arī citās vietās?

______________________________________

YE BOIIII, ESMU ATPAKAĻ AR JAUNU TURPINĀJUMU♡♡♡♡♡♡♡

Kā vienmēr nezinu, cik labs tas sanāca, bet es tiešām ceru, ka nodaļa bija vismaz kaut cik salasāma un kaut cik normāla. ( ja ir gramatikas kļūdas, tad sorīīīī ;( )

BTW, ES JUMS VISIEM ESMU TIK ĻOTI PATEICĪGA, JO JOHAIDĪ  - JAUNAS NODAĻAS NEBIJA VAIRĀK KĀ NEDĒĻAS, BET STĀSTS JOPROJĀM IR #2 STARP FANFICTIONIEM!!!!!!¡¡¡¡¡ <3333333 JŪS NOPIETNI ESAT LABĀKIE AGHHHH <333333

Neaizmirstiet nospiest zvaigznīti, ja patika :)☆

Mīlu, Kika♡