Goner [harry styles]

Chapter 20

Ceļš uz mums nezināmu vietu turpinājās jau otro stundu.

Jau otrā stunda tika pavadīta klusumā, jo ne es, ne Harijs nezināja kā un ar ko iesākt sarunu.

Es gribēju tikai un vienīgi iepļaukāt to kretīnu, kurš šobrīd sēdēja man blakus sēdeklī, jo viņš man nekad, neko nesaka.

Viņš domā, ka man tas nav jāzin.

Domā, ka es neesmu pelnījusi zināt to, kas saistās ar un ap mani.

Nezināmu iemeslu dēļ, Harijs mani nekādīgi nevēlējās informēt par notikušo.

- Neklusē, - Harijs izlēma būt tas pirmais, kurš iesāks sarunu un pārtrauks klusumu.

- Man nav, ko teikt, - vēsi noteicu, uzmanīgi vērojot ceļu pa kuru braucām. - Un kādēļ man būtu jārunā, ja tu tāpat neko neatbildi uz manis teikto, tu tāpat man neko neteiksi. -

- Tasinība, - Harijs piekrītoši pamaja ar galvu un izdvesa smagu nopūtu, kas mani nedaudz nokaitināja. - Bet es vismaz cenšos. -

Es skaļi iesmējos, jo Harija apgalvojums par to, ka viņš cenšas iesākt sarunu, bija pilnīgi aplams un smieklīgs.

- Nemaz nav smieklīgi, - Harijs caur sakostiem zobiem izgrūda. - Nu...tas, ko es tik tikko pateicu. -

- Jā, tas nav smieklīgi, - uzlūkojot viņu, es noteicu. - Tas ir muļķīgi. -

- Kādēļ tu pret mani tā? - kārtējo reizi pārtraucis klusumu, Harijs ierunājās un smagi nopūtās, apstādinot mašīnu, kurā braucām. - Tu esi palikusi tik...tik nejauka... -

- Es pret tevi izturos pietiekami labi, - nobolījos. - Bet tu gan pret mani izturies šausmīgi un tad vēl gaidi no manis labu attieksmi... -

- Mana izturēšanās pret tevi ir pārāk laipna, Leksij, - Harijs uzrunāja mani un veltīja man nopietnu skatienu.

- Krēslu mešana un manis nolaupīšana, kā arī fiziskā un morālā aizskaršana ir laipni? Kopš kuriem laikiem, Harij? - dusmīgā balss intonācijā noteicu.

- T-tu...tu nesaproti... - Harijs čukstus nobubināja.

- Kas man būtu jāsaprot? - jautāju, paskatoties laukā pa logu.

Klusums.

Nevienas atbildes.

Mani kaitināja šis viss.

Šobrīd vairāk par visu es gribēju doties prom. Uz mājām. Pie ģimenes.
Gribēju būt drošībā.

Pēc kāda laika mēs izbraucām no pilsētas un es vairākas reizes centos Harijam pajautāt kādēļ mēs esam izbraukuši, taču viņš katru reizi, kad iesāku runāt, teica, lai aizveru savu muti.

Izlēmu klusēt viņam par prieku un gaidīt.

Pagāja vēl 10 minūtes un Harijs ik pa laikam ieskatoties telefonā kaut ko nomurmināja sakarā ar to, cik daudz viņam šobrīd ir naudas. Nedaudz vēlāk, mašīna jau piebrauca pie hosteļa un Harijs man lika izkāpt laukā no mašīnas, ko es arī izdarīju.

Kad visbeidzot Harijs pats izkāpa no tās, viņš piegāja pie manis un satvēris manu roku, veda uz hosteļa pusi. Drīz vien mēs bijām iegājuši tajā un mūs sagaidīja vecas sievietes niknais skatiens, kas man uzmeta šermuļus.

Sievietes mati bija sirmi, uz viņas sejas ādas varēja labi saskatīt grumbas. Viņas mati tika sataisīti copē, bet viņa pati tika apģērbta kleitā, kas noteikti viņai nepiestāvēja un kas noteikti nebija viena no tām stilīgākajām kleitām.