Goner [harry styles]

Chapter 15

- Mani mati!?Mana seja!? Ko tu izdarīji, stulbene?! - Rozālija pavērusi muti skatījās uz mani. Viņas tuša bija iztecējusi, kā arī visa pārējā kosmētika, kas bija uz viņas sejas.

Meitenes acīs sariesās asaras un, kad viņa gribēja uzliet man virsū vīnu, atskanēja Harija dusmīgā balss. Tajā brīdī es notrīcēju, tāpat kā Rozālija.

- Kas te notiek? - Harijs sakrustojis rokas virs krūtīm jautāja. Es klusēju. Neizdvesu pat ne mazākās skaņas.

Bet, protams, Rozālija gandrīz vai pa visu restorānu šņukstēja un sūdzējās par to, cik Harijam ir slikta "māsa" jeb es.  - Ko viņa izdarīja? -

Harijs atkal jau dusmīgā intonācijā jautāja, taču varēja redzēt, ka viņam gribas smieties. Kaut gan...varbūt arī negrib smieties, jo Harijs man veltīja nosodošu, niknu skatienu, kas burtiski kliedza "TEV BŪS BEIGAS".

Haha, tev tiešām būs beigas.

- Tava stulbā māsa izlēja savu smirdīgo apelsīnu sulu man virsū! - viņa iekliedzās un es dzirdēju kā daži cilvēki, kas atradās restorānā, iesmejas.

Pati viņa ir stulba.

- Es taču netīšām, - sarkastiski atteicu, paraustot savus plecus un Harijs uzreiz cieši saķēra manu roku, kad bija piegājis pie manis.

Ja šodien ir mana pēdējā diena starp dzīvajiem, tad es ceru, ka Harijs uzrīkos man krāšņas un skaistas bēres, bet es dabūšu vienradzi un savu sapņu princi.

Lol, ne, viņš tevi apraks mežā un nevienam par tavu nāvi neteiks. Sorry not sorry.

Es aizvēru acis, gaidot, kad Harijs atkal uzkliegs man virsū, bet viņš klusi iesmējās.

Harijs iečukstēja man ausī, ka esmu malacis. Atvērusi acis, es tūdaļ saraucu uzacis, jautājoši uzlūkojot viņu.

- Piedod, Rozālij...bet...bet starp mums abiem nekas nesanāks. Tas bija acīm redzams. Mēs esam pārāk atšķirīgi...  - Harijs iesāka, taču Rozālija viņu pārtrauca.

Oops, viņai nu gan būs nepatikšanas, jo, kad es pārtraucu Hariju, viņš bija gatavs uz manis piekaušanu.

- Ko?! Kā nesanāks?! Es pazaudēju stundu no savas dzīves...es...es... -

Kuras tev nav, haha.

- Un tagad tu mani atšuj savas sīkās māsas dēļ, lai gan pats teici, ka viņa ir nereāli stulba!  - Rozālija jau atkal pārpildīja restorānu ar savu kaitinošo, skaļo bļaušanu.

- P-pats tu stulbs,  - klusi, klusi norūcu un izrāvu savu roku no Harija tvēriena, sakrustojot rokas virs krūtīm.

- Tu viņai nepatīc,  - Harijs vienaldzīgi nomurmināja. - Bet, ja nepatīc, tad varbūt tiešām tevī kaut kas ir ne tā. Esmu pārliecināts, ka tu vari atrast daudz, daudz labāku puisi.  -

- Ej ellē, Harij,  - viņas balss pēkšņi aizsmaka.

Viņa izklausījās bēdīga, bet tai pašā laikā arī nomākta...un...un es jutos nedaudz vainīga pie tā? Kaut gan..man nevajag justies vainīgai. Es neko neesmu un nebiju izdarījusi, ja vien neskaita tikko izdarīto. Rozālija tiešām domāja, ka Harijs gribēs būt ar viņu kopā?

Harijs mani vilka laukā no restorāna, neklausoties Rozālijas aizskarošos saucienos par to, cik egoistiski un slikti mēs abi esam.

Jau dažu stundu laikā, ārā bija manāmi satumsis. Palika arī nedaudz aukstāks, to varēja secināt pēc manas drebināšanās.

Visbeidzot Harijs aizveda mani līdz mašīnai un mēs iekāpām tajā. Harijs no aizmugurējā sēdekļa paņēma savu...džemperi? Priekškam Harijam to vajag? Viņam tā jau mugurā ir jaka, kas, pēc manām domām, ir pietiekami silta.

- Tak ņem džemperi,  - Harijs murmulēja, iestumjot man rokās savu melnās krāsas gigantisko džemperi.

- Harij, nevajag,  - smagi nopūtos, nolaižot galvu. - Es varu arī iztikt bez tava džempera.  -

- Tev ir auksti, ne tā? - Harijs jautāja, kad taisījos džemperi nolikt atpakaļ uz aizmugurējā mašīnas sēdekļa.

- Nu...jā...  - klusi nočukstēju un pievērsu skatienu viņam.

- Nu tad ņem un velc! - viņš pavēlēja un es piekrītoši pamāju ar galvu, saprotot, ka man būs jāpaklausa Harijs, ja vien es negribu dabūt pa galvu.

- Brīžiem liekas, ka tu esi normāls...jauks, bet tu ar katru sevis pateikto vārdu pierādi pretējo, - džemperi pāri galvai stīvēdama, es izmetu.

Harijs smagi nopūtās un neko neatbildēja.

- Es pagulēšu, kamēr braucam. Pamodināsi, kad būsim galā, - noņurdēju, atstutējot galvu pret mašīnas logu un aizvēru acis.

Harijs

Leksijas šņākuļošana liecināja par to, ka viņa ir aizmigusi. Tagad beidzot es varēju pabūt viens. Es ieslēdzu radio, pagriežot tā skaņu nedaudz klusāku, lai nepamodinātu Leksiju.

Viņa bija tik...neiedomājami skaista...it īpaši, kad gulēja...

Idiot, tu ienīsti gan Leksiju, gan viņas ģimeni! Izmet šāda veida domas no galvas!

Biju pateicīgs Leksijai par to, kas notika restorānā. Sākumā likās, ka Rozālija tiešām ir interesanta persona, taču tad es viņu iepazinu nedaudz tuvāk, atklājot, ka Rozālija ir kaitinoša. Kaitinošāka par Leksiju.

Vismaz tagad es zināšu, ka nav jāiet uz randiņiem ar cilvēku, kuram nejauši uzskrēji virsū.

Bija zaļā gaisma un es apstādināju mašīnu, uzmetot skatienu guļošajai Leksijai.

Kāpēc es tā izturējos pret meiteni, kura ne pie kā nebija vainīga? Un neskatoties uz manu briesmīgo izturēšanās, viņa izturējās pret mani jauki, kaut gan varu derēt, ka dažos brīžos viņa vēlējās mani novākt. Nemelošu  - es arī dažreiz gribēju pats sevi novākt, jo...jo es esmu kretīns. Cietsirdīgs, egoistisks kretīns. Nav jau brīnums, kāpēc ģimenē mani visi nosoda un niecina citu radinieku acīs.

Es biju un esmu pelnījis šāda veida attieksmi pret sevi...

Atsāku braukt uz savas dzīvesvietas pusi, ik pa laikam ieskatoties telefonā.

Pēkšņi mans telefons novibrēja un es ar viemas rokas palīdzību, paņēmu savu telefonu un paralēli skatoties uz ceļu pa kuru man ir jābrauc, atbloķēju savu telefonu.

Rozālija <3 :

Harij, varbūt tomēr mēs varam vēl kādu reizi satikties? Es...es nezinu, kas man šodien bija lēcies, tiešām. Apsolu, ka mana uzvedība būs mainījusies.
Tiešām piedod.

Es atvēru tikko atsūtīto ziņu un izlasīju to. Neko neatbildēdams uz ziņu, es aizbloķēju savu telefonu un noliku to malā.

______________________________________

Yoyoyoyo, atvainojos par to, ka nepublicēju jaunu nodaļu trīs vai četras dienas, beeet euuu  - jauna nodaļa ir klāt.

Ja jums ir kādi jautājumi vai ieteikumi, tad droši rakstat komentāros ;)

Ļoti, ļoti ceru, ka patika, tāpēc, ja patika neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡