Goner [harry styles]

Chapter 9

Bija tik dīvaini redzēt Hariju šādā stāvoklī - šobrīd viņš sēdēja man blakus uz gultas un sūdzējās par savu ģimeni, kas nemaz nesaprot un neatbalsta viņu. Izklausījās, ka viņš tiešām saka visu, ko pašreiz domā. Neskatoties uz to  - acīmredzami bija tas, ka pēc kāda laika viņa drausmīgā izturēšanās pret mani atkal atgriezīsies, lai arī kā es viņu tagad censtos nomierināt.

Kāpēc tu vispār centies nomierināt kretīnu?

Atbildi uz šo jautājumu es pati sev nevarēju sniegt, kaut gan bija daži pieņēmumi sakarā ar to  - varbūt man ir pārāk laba sirds, varbūt viņš man sāk pa...fuj, iedomājoties par to vēmiens uznāk. Labāk palikt pie pirmā varianta  - man ir pārāk laba sirds, tāpēc es cenšos visiem palīdzēt. Jā, tiešām šis pieņēmums skan labāk.

Tu melo pati sev, Leksij...

Lai vai kā...Harijs pēc brīža sāka nomierināties un es biju atkal gatava dzirdēt bļaušanu, kas noteikti būs adresēta man, bet es...es to nedzirdēju.

- Paldies...  - Harijs pēkšņi čukstus nomurmināja, pielecot kājās un es veltīju viņam jautājošu skatienu, arī pieceļoties kājās. Viņš...pateica man paldies? Protams, es biju nelielā šokā un kādu brīdi klusēju, līdz beidzot izdvesu klusu ''lūdzu, vienmēr laipni", uzreiz uzsmaidot viņam vāju smaidu.

Es zināju, ka Harijs varēja būt labs un dziļi, dziļi sirdī viņš tāds varbūt arī bija. Manuprāt, Harijs to nevēlējās izrādīt, un es nesapratu kāpēc  - vai tiešām viņam patīk izturēties pret visiem tik ļoti ļauni?

- Mums pēc apmēram 30 minūtēm jābrauc uz veikalu.  - Harijs teica, pakasot pakausi un es klusējot piekrītoši pamāju ar galvu. - Tevi vienu te neatstāšu...nē, nu it kā varētu manus "draugus" pasaukt...  -

Es tūdaļ sāku noraidoši purināt galvu, kas lika Harijam klusi, klusi iesmieties.

- Labi, nē. Es jau teicu  - tu brauksi man līdzi. - Harijs aizsoļojis līdz istabas durvīm, visbeidzot teica. - Ja centīsies aizbēgt prom, kamēr būsim veikalā, tad tev būs beigas...skaidrs?! -

Oh, wow, kas nu būtu domājis, ļunais Harijs atgriežas.

Es piekrītoši pamāju ar galvu un Harijs izgāja no istabas, aizcirtot aiz sevis durvis.

***

Ar Hariju biju tik tikko iekāpusi mašīnā un par brīnumu, šoreiz viņš neaizsēja man acis ar apsēju, pēc tam liekot man iekāpt viņam blakus sēdeklī. Es pat nesapratu kāpēc, jo parasti viņš tā nedarīja. Parasti Harijs liek man sēsties maksimāli tālu no viņa, aizsienot manas acis ar to sasodīto apsēju.

- Ko...tu gribēsi ēst vakariņās?  - Harijs iejautājās, uzmetot man ašu skatienu, bet es paraustīju plecus.

- Es nezinu.  - nočukstēju, skatoties laukā pa logu.  - Pēc manām domām, tu proti gatavot tikai makaronus ar sieru vai griķus, kurus tu tāpat negaršīgi uztaisi.  -

- Jā...zinu...tad varbūt picu? - Harijs klusi jautāja un es piekrītoši pamāju ar galvu. Iepriekš gan viņš neinteresējās par to, ko es gribu vakariņās ēst un ko negribu  - var teikt, ka viņam bija nospļauties.

Kas tad Harijam pēkšņi ir lēcies, m?

Drīz vien mēs bijām apstājušies pie neliela veikaliņa. Harijs izkāpa no mašīnas, uzreiz pieejot pie manis brīdī, kad es biju no tās izkāpusi. Harijs cieši satvēra manu roku, velkot mani uz veikala ieejas pusi.

Ieejot veikalā, Harijs paņēma iepirkuma ratus, liekot man sameklēt pienu un neiet prom no šejienes.

- Satiekamies pie kases.  - Harijs teica un es piekrītoši pamāju ar galvu, ejot piena meklējumos. Ar pārdēvejas palīdzību, es drīz vien biju atradusi piena produktu stendu. Es paņēmu rokās piena paku, apskatot visu veikalu līdz pie manis piegāja kāds  puisis, kurš bija diezgan simpātisks.

Harijs

Leksija pārāk ilgi bija prom, kaut gan es viņai liku TIKAI aiziet pakaļ pienam, kas noteikti nevarēja aizņemt ilgu laiku. Varbūt aizbēgusi prom? Kaut gan nē...viņa tā neriskētu.

Es smagi nopūtos un stumjot iepirkumu ratiņus uz priekšu, apstājos pie piena produktiem. Leksija stāvēja pretī kādam puisim un smaidīja, runājot ar viņu, bet es saspiedu plaukstas dūrēs. Es gāju abu virzienā, nostājoties starp viņiem.

- Kas tad tu esi? - puisis saraucis uzacis, uzdeva diezgan stulbu jautājumu un es viņu nikni uzlūkoju.

- Vācies.  - paraustīju plecus, taču viņš mani neklausīja, kas lika man palikt nedaudz dusmīgākam.  - Vācies, es teicu!  -

Puisis bija nedaudz nobijies un ātrā tempā aizgāja prom, bet Leksija nostājās man pretī.

- K...kas tas bija? - viņa pēkšņi izdvesa, bet es klusēju, neatraujot skatienu no viņas.

______________________________________

akkkkk lieelslielslielsliels paldies visiem šī stāsta lasītājiem, jooooo  - šis stāsts ir #2 starp fanfiction'iem un ak jel - tas man nozīmē tik daudz <3333

man liekas, ka es rakstu "paldies" pārāk bieži, taču es vairs nezinu kā jums pateikties :(

kā arī, vēlos pabrīdināt  - es nezinu kā būs ar turpinājumiem augustā vai skolas laikā - iespējams skolas laikā uz kādu laiku pārtraukšu rakstīt stāstus, taču es ceru, ka tas nenotiks un, kā jau vienmēr ceru, ka jums patika šī nodaļa. :)

neaizmistiet nospiest zvaigznīti, ja patika ☆

mīlu, Kika♡