Goner [harry styles]

Chapter 11

- Tu īstenībā neesi tik ļoti ļauns, cik es domāju, - čukstus teicu Harijam, pēc tā, kad mēs  gandrīz visu ceļu līdz veikalam runājām par dažādiem tematiem.

Ar Hariju ir patīkami komunicēt, taču bija dīvaini, ka viņš  sāka izturēties pret mani normāli.

Priecājies un klusē.

Varbūt Harijs mani drīz arī uz mājām palaidīs?

Ceri vien, lol.

- Ak, paldies,  - Harijs sarkastiski noteica, bet es paraustīju plecus, nočukstot klusu, klusu "lūdzu", kas lika viņam nikni uzlūkot mani, bet tad iesmieties.  - Un tu nemaz neesi TIK kaitinoša.  -

Drīzāk viņš ir kaitinošs, nevis tu, Leksij.

Bija neliels sastrēgums un mēs abi pēkšņi apklusām. Atkal starp mums iestājās kapa klusums un kā vienmēr šajos brīžos, es jutos ļoti neveikli. Es atstutēju galvu pret diezgan vēso mašīnas logu un smagi nopūtos, bet Harijs jautājoši paskatījās uz mani.

- Viss labi? - Harijs iejautājās, pabakstot manu plecu.

- J-jā, - klusi izdvesu, piekrītoši pamājot ar galvu, tādā veidā apstiprinot sevis teikto. - Es...es vienkārši aizdomājos. -

- Par ko?  - Harijs jau atkal uzdeva jautājumu, bet šoreiz es uz to nevēlējos atbildēt.   - Labi, ja nevēlies...tad nesaki.  -

- Kāpēc tu nevari mani palaist mājās?  - pēc kāda laika ierunājos un mašīna, kurā abi sēdējām, atsāka braukt. - Es tev neko neesmu izdarījusi...vismaz man tā liekas.  -

- Es negribu, - Harijs smagi nopūšoties teica.  - Gribu atriebties tavam brālim, gribu, lai viņš ciešs tāpat kā cietu es.  -

- Bet es neesmu viņš...  - paraustīju plecus.

- Man vienalga,  - Harijs vienaldzīgi norūca.

- Un, ko tu ar mani taisies darīt?  - jautāju, saraucot uzacis, bet Harijs izlikās, ka nedzird manis uzdoto jautājumu. Es diezgan spēcīgi iedunkāju Hariju un viņš tūdaļ apstādināja mašīnu, ieplešot savas acis.

- Redzēsi, kas notiks ar tevi, - viņš vēsi nomurmināja, turpretī man gribējās raudāt. Harijs vēlas mani nogalināt, vai?! 

Gan jau viņš nav tāds...

- Kretīns,  - dusmīgi, caur sakostiem zobiem izgrūdu, bet viņš neapmierināti nopūtās, veltot man nicinošu skatienu.

- Nesāc, ja? - Harijs noboloties teica un es viņam iespēru. - Viss bija labi, bet nē, tu kā vienmēr visu sabojā. Nav jau brīnums, kāpēc tavs brālis nemeklē tevi.  -

- Aizveries, - iešņukstoties teicu, jutot kā acīs sariešas asaras.  - Tu neko par mani nezini. Tu neko nezini par manu brāli. -

- Pa šo nedēļu es esmu pietiekami labi  iepazinis tevi, un tici man...tu esi pārāk kaitinoša, pārāk čīkstoša persona, - viņš ar riebumu nočukstēja, pieliecoties tuvāk pie manas auss, kad bija apstādinājis mašīnu.

- Varu derēt, ka  ne tikai mans brālis, bet arī tu biji iemesls tam, kāpēc tava māsa nomira, - teicu, klusi iesmejoties un nākamajā brīdī Harijs atvēzējot roku, iesita man ar to pa seju, bet es...es sāku raudāt, kā jau vienmēr.

Beidz raudāt. Ja raudāsi, viņam būs vēlviems iemesls, lai izsmietu tevi.

Hariju bija tik....tik vienkārši nokaitināt, taču pēc viņa kaitināšanas, Harijs vienmēr dara man pāri, kas nemaz nebija un nav labi. Vai viņu vispār pēc šī visa var par vīrieti uzskatīt? Nē, nedomāju gan.

Harijs jau atkal pabakstīja mani un es tiešām centos nekādīgi uz to nereaģēt. Es centos ignorēt viņu.

Centos apstādināt asaru vilni, noslaucot tās ar džempera piedurkni, tomēr tās bez apstājas turpināja ritēt pār vaigiem.

Tu raudi PĀRĀK daudz...tu esi vāja, Leksij.

Mēs atsākām braukt un drīz vien apstājāmies pie veikala, kas arī kā iepriekšējais, nebija diez ko liels.

Harijs izkāpa no mašīnas un, kad es izkāpu no tās. Brīdī, kad es taisījos iet prom, Harijs cieši satvēra manu roku, turpretī, es centos izraut to no viņa tvēriena.

- Es labāk viens aiziešu uz veikalu,  - Harijs dusmīgi nomurmināja, iegrūžot mani atpakaļ mašīnā, pēc tam aizslēdzot tās durvis.

Harijs pamāja man ar roku, it kā atvadoties no manis un, kad viņš pagriezās pret mani ar muguru, es parādīju viņam vidējo pirkstu.

Par laimi viņš to neredzēja, taču to redzēja kāds vīrietis, kurš tūdaļ mani nikni uzlūkoja, domājot, ka tas žests tika adresēts viņam.

______________________________________

ehhh, nezinu, cik laba nodaļa ir sanākusi, bet apsolu, ka ar laiku kaut ko šajā nodaļā pielabošu, ja vien tas būs nepieciešams.

joprojām ar lielāko prieku uzklausīšu jūsu domas par to, kā uzlabot šo stāstu :)

un starp citu, liels paldies par 900 skatījumiem, tas tiešām ir nereāli daudz, un vispār  - brīnos, ka vispār kāds lasa, bet aghh  - paldiespaldiespaldieeeeesssss <3333

nezinu, cik bieži sanāks publicēt turpmākās nodaļas, jo tuvojas skola, bet es centīšos tās publicēt ik pēc vienas vai divām dienām :)

kā arī  - ja patika, neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡