Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Es mīlu tevi

Kāds visu laiku mani purināja augšā. Ar grūtībām atvēru acis pretī man veroties divām melnām  aborošām acīm. Atrodos uz grīdas turpat koridorā ar nu jau ar asarām acīs Jimin.
Sajutu ka tieku ievilkta dziļā apskāvienā. Jutu ka Jimin raud manos matos uz pleca,  kas lika man sākt raudāt.
- Nebiedē lūdzu vairs mani tā lūdzu...
Viņš čukstēja esot pie zemes.
- Lūdzu neraudi... Es esmu tepat.
Čukstēju viņu,  cik vien stipri es varēju apskāvu, maniem vaigiem paliekot mitriem.
- Ko es darītu ja tu iemigtu pavisam?
Viņš man prasīja atraujoties no manis un ar asarainām acīm veroties.
- Dzīvotu tālāk...
Nočukstēju apskaujot viņu.
Atrāvāmies līdz sajutu viņa lūpas ietriecoties manās. Ik pa laikam Jiminam kožot manā lūpā tik stipri ka pat lūpa sāka asiņot.
Līdz viņš atrāvās uzliekot uz pieres man skūpstu. Mani pirksti aizceļoja pie viņa sejas un noslaucīja viņa asaras.
Viņa rokas saķēra manas un tās pielika pie savām lūpām aizverot acis uz neilgu laiku, pārliecinoties ka neesmu pametusi viņu vienu.
Viņš atvēra savas acis noliekot manas rokas, bet ne pa visam,  savijot mūsu pirkstus kopā. Abi lēnām piecēlāmies nemijot ne vārdā, es stāvēju viņam pretī un vēros viņa acīs tāpat kā viņš manās.
- Nepamet mani vairs... Nekad..
Viņš noteica ievelkot mani apskāvienā mūsu rokām atvadoties.
- Vairs nekad...
Nočukstēju saķerot viņa krekla apakšu ar abām rokām.
- Jimin... Es mīlu tevi...
Nočukstēju grasoties atkal iemigt.
- Tu nedrīksti gulēt!!
Viņš asarās atrāvās  no manis līdz sajuta, kad grasos atkal krist.
Viņš sāka mani purināt redzot ka manas acis grasās migt ciet.
- Es mīlu tevi...
Nočukstēju grasoties gulēt manām asarām līstot pār maniem vaigiem,  taču es sajutu ka Jimin atgāž manus matus un iekož man kaklā. Jūtot ko siltu un  slapju tecot gar manu kaklu.
Viņš sūca manas asinis kā agrāk. Kad pirmo reizi tikāmies, kad viņš bija ievainots un grasījās nomirt turpat uz ielas, kad vienkārši gribēja manas asinis nogaršot un tagad, kad esmu saindējusies. Grasījos jau krist no bezspēka, bet viņa rokas mani stingri turēja pie viņa klāt. Es biju gatava šim ik reizes, kad viņš man to darīja. Ik reizes,  kad biju ar viņu. Es viņu mīlēju un mīlēšu, cik vien ilgi tas vajadzēs. Manas asaras slapināja manus vaigus. Līdz es vairs nejutu zemi un grasījos krist taču Jimin rokas bija iekrampējušās manā augumā tik stipri ka pat nebija iespēja nokrist. Man viņu vajadzēja pārtraukt.
-J-i-m-i-n...
Meiģināju no bezspēka saukt viņa vārdu,  lai beidzot apstātos taču viņš turpināja nedzirdot mani.
- E-s... M-ī-l-u.... T-e-v-i...
Līdz viņš apstājas man grasoties vērt acis ciet.
- Beib neguli!
Viņš saķēra manu seju un uzlika skūpstu uz manām lūpām. Neareģēju uz skūpstu. 
- Beib ver acis lūdzu vaļā!!!
Viņa tonis palielinājās.
- Ji-min...
Centšoties acis neaizvērt čukstēju.
- Ja beib.
Viņš noskūpstīja abus manus vaigus.
- Man....  vaig... asinis....
Nočukstēju cerot ka viņš to dzirdēs.
- Ko tev vaig? 
Viņš prasīja pieliekot galvu tuvāk,  lai dzirdētu mani.
- Man.... Vaig.... Asinis....
Čukstēju pa pusei jau iemiegot.
Jimins ātri iekoda savā rokā ka pat  sarkanas asinis sāka tecēt. Man sapēja ka viņš tā darīja dēļ manis.
- Ne Ji-min...
Nočukstēju ar roku cenšoties vinu atgrūst.
- Ne kādus nē.
Nākamā brīdī viņš pielika savu roku man pie mutes. Man negribot sāku dzert viņa asinis. Līdz beidzu un noņēmu viņa roku to noskūpstot tai vietā.
- Tev to nevajadzēja darīt,  man būtu pieticis ar dzīvnieka asinīm.
Notiecu un viņu noskūpstīju vijot mūsu lūpas kopā.
Atrāvies viens no otra. Sajutu ka Jimin mani paceļ no zemes un vērās manī tāpat ka es viņā.
- Es tevi mīlu.
Viņš noteica,  viņa skaistajam smaidam rotājot,  viņa seju līdz pat ausīm.
-Es tevi
Notiecu smaidot līdz ausīm. Līdz viņš pielika pie sevis un noskūpstīja mani. Beiguši māžoties devāmies uz mūsu istabu Jiminam mani pievelkot pie sevis tuvu, tuvu klāt.