Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Zaudē, Dzīvo

Visi kopā nu jau sēdējām viesistabā uz dīvāna un apspriedām plānu. Apsprieduši tikām pie gala rezultāta. Drīz vien visi uzgājuši dušā un pārģērbties.

Esot gatava saliku visus iespējamos ieročus sev visās iespējamākās vietās.
Drīz vien mēs visi sadalījāmies un skrējām meklēt manu māsīcu ar viņas puisi. Mums ir paveicies ka viņi ir izdomājuši atbraukt uz Koreju.
- Mīļā mums jādodas.
Jimin mani iztraucēja redzot ka esmu ieslīgusi atmiņās par Sebastjanu. Ieliku savu plaukstu viņējā un sākām skriet.

Pēc nepilnām vairākām stundām atradāmies pie Jeongbang ūdenskrituma.

Jimin pienāca man aiz muguras un ievilka siltā apskāvienā.
- Skaisti.
Nočukstēju apķerot Jimin rokas.
- Tā pat kā tu...
Jimin nočukstēja man pie auss uzliekot man uz vaiga vieglu buču pēc tam cieši, jo cieši apskaujot.
- VELNS, KO TU IZDARĪJI!!!!??!!
Izdzirdējām kādu skaļu bļaušanu aukšā ūdenskritumam.
- ES VĒL BŪŠU KLUSA?!
Klausoties atpazinu balss īpašnieku.

A

L

Ī

S

I

J

A

Paskatījos uz Jimin. Jimin sapratis ko domāju pamāja ar galvu un abi drīz vien teleportējāmies viņiem aiz muguras. Alīsija tēmēja dusmīgi uz Maiklu uzasinātu šķēpu.
- Alīsij!!!!!
Bļāvu skrienot priekšā Maiklam, jo zināju ka nevēlos vēl kāda nedzīvu ķermeni kā viņas.
- Anabella?
Viņa smejoties skatījās uz mani ejot uz manu pusi.
- Tomēr izdomāji atnākt.
- Un tevi nogalināt, kā tu varēji Sebastjanu nogalināt? Viņš ne pie kā nav vainīgs!!! Tagad tu centies nogalināt savu otro pusīti. Alīsij, šis nav tas ko domāju. Tu esi noniecinājusi mūsu ģimenes vārdu gadiem ilgi un šoreiz es vairs to nepieļaušu. Māte zināja kāda tu būsi, bet es to neņēmu galvā. Es tevi ienīstu!
Izkliedzu asarās un teleportējos viņai aiz muguras izņemot no jostas vietas nazi un to pieliku viņai pie rīkles.
- Tagad tu vairs nebūsi starp dzīvajiem.
Ignorējot asaras viņai teicu. Viņa centās sist taču nespēja un es sajutu ka viņai arī asaras tecēt taču bija par vēlu.
- Piedod...
Viņa čukstēja.
- Es tikai gribēju ar visiem spēkiem dabūt tavu vietu, tavu puisi ar kuru tu biji laimīga, tavus draugus, visu. Es tevi ienīdu ka tev vis ir. Es nogalināju tavu ģimeni un brāli. Piedod.
Viņa nočukstēja un es vairs nespēju viņu nogalināt. Es nespēju būt briesmonis.
Taču viņa izrāva no manis nazi un to iedūra sev. Ar asarām pieliecos pie viņas un gribēju apturēt asiņošanu taču viņa man neļāva.
- Lai, cik ļoti tevi ienīstu. Tu vienmēr būsi mana labākā māsīca Anabella. Dzīvo laimīgi.
Viņa aizvēra acis taču es centos celt viņu aukšā.
- CELIES!!!
Kliedzu asarās viņu purinot taču viņa nemodās.
- Ne, ne, neeeeeee!!!
Apskāvusi es raudāju viņas mīkstajos matos kuri vēl smaržoja pēc aprikozēm un persikiem.
Viņas puisis nu jau uzbruka Jiminam. Par viņu abu vaigiem tekot asarām.
- Maikl, nomierinies tā ir viņas izvēle.
Jimin notieca cenšoties noturēt Maiklu. Nogāju nost no Alīsijas un gāju uz puišu pusi.
- Maikl, es zinu, cik dārga tev bija Alīsija, bet viņa to pati izvēlējās. Tev es iesaku pazust no manām un pārējo acīm. Kaut tu esi pieskaitāms pie ģimenes, bet diemžēl es nespēšu dzīvot kopā ar cilvēku kurš nogalināja manu brāli. Tāpēc iesaku pazust no manām acīm uz viesiem laikiem un neatgriezties. Piedod Maikl, bet ja gribi dzīvot tev ir jāpazūd.
Noteicu cenšoties saglabāt sevi mierā un viņam neuzgāzt savas dusmas.
- Piedod man viņas vietā.
Viņš notieca un pazuda. Man nokrītot pie zemes sabrūkot.
Jimin pienāca pie manis un ievilka mani siltā apskāvienā.
- Vis būs labi.

Viņš teica.