Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Rīts Mūsu Mistērija

Pa vidu viņa aktiermākslā mūsu abu skatieni sastapās. Viņš smaidīja kā mazs bērns. Drīz vien viņš pieliecās un uzlika uz manām lūpām vieglu skūpstu. Pēc tam saņēma manu roku un izvilka mani no gultas tad ātri aizgāja pie skapja, no skapja izvilka džemperi kuru man uzvilka pār kleitu. Džemperi novilku nost, lai kleita un es nekļūtu par apsmieklu. Aizgāju un paņēmu ādas jaciņu ar kuru pietiks. Kājās man jau bija kurpes. Jimin vēlreiz smaidot izvilka ar vilkšanu mani ārā no istabiņas. Viņa rotaļīgais prāts aizveda mani līdz bērnu rotaļlaukumam. Apstājos palaižot roku vaļā un kādu brīdi stāvēju apstulbusi. Pār vaigiem nemanāmi tecēja asaras, saldas. Acu priekšā rotaļlaukums, Jimins šūpolēs, bet aiz skata atmiņā uzaust mani un mana mazā brālīša piedzīvojumi. Mēs vienmēr gājām uz spēļu laukumiem, lai izdraiskotos svaigā gaisā un pazustu no krustvecākiem, bet ne vienmēr, man, pareizi sakot paveicās. Reizēm mums abiem atnākot mājās tie man dara pāri.
Domājot par tik daudzām lietām jutu kādu pieskaramies.
- Sveika, dūdiņ.
Kāds melnmatis ar šķību smaidu uzrunāja mani. Tā apģērbs bija diezgan saņurcīts, ar tumšiem asins pleķiem, krekls melns, virsū ar asins pleķiem zila jaka, saplēsti melni džinsi kurus sedza asins pleķi. Mati bija pagari, izspūruši, bet netīri violetā krāsā.
- ko dari šajā pamestajā vietā? Prasies pēc nepatikšanām?
Viņš pieliecās tuvu pie manis.
- Nav tava darīšana zvārguli.
Izteicu mierīgi, bet matainītis jau grasījās man iebelzt, bet
Jimins bija jau pie mums dusmīgs klāt, pāspējot matainītim iebelzt pa seju un vilka mani prom no liekām problēm.
- Kas tev ar viņu ir kopīgs?!
Viņš dusmīgs mani velkot uz viesnīcas pusi jautāja.
- viņš vienkārši uzradās un sāka ar mani runāt.
Centos apstādināt Jimin no savas vilšanas. Viņam bija jāsaprot ka man nav nekādas saistības ar to matainīti.
Jimin tomēr apstājas, pagriezās pret mani un uzlika savas rokas uz maniem pleciem, skatoties dziļi acīs meklējot tur kādas atbildes.
- Es tev ticu, beeet tev ir tas jānopelna.
Jimin smīnēdams pieliecās pie manas auss tajā viegli elpojot, bet tomēr nebilda vairs ne vārda.
Apviju savas rokas ap viņa kaklu noskūpstot viņu.
- Ejam mājas.
Nu jau es biju tā kas vilka viņu prom.
Jimin jau gribēja spītēties pretī, bet tomēr izvēlējās aplikt savu roku ap manu vidukli.
- Mājās tevi gaidīs sods.
Viņš čukstēja, liekot man notrīsēt un uz brīdi apstāties.
Pēc tam nedomājot skrēju prom no viņa, bļaujot pa visu parku, kamēr pats Jimins skrēja man pakaļ.
- Ha, nenoķersi!!!!
Bļavu skrienot, parādot Jiminam mēli, turpinot mukt prom no viņa.
- Maldies!
Viņš to nobļaujot, parādījās man priekšā. SVĒTIE LOHNASAS BRIESMOŅI!
- kur nu grasies mukt sirsniņ?
Jimin smīnot nāca man tuvāk, liekot man ar katru soli atkāpties, man baidoties ka aiz kā nepaklupšu. Līdz atsitos pret koku, dodot Jiminam lielu nevainīgu smaidu.
- Tavs nevainīgais smaidiņš šoreiz vairs neizglābs, zaķīt.
Viņa plauksta aizskāra manu vaigu, liekot visām manām iekšām griezties.
- E-es, tevi mīlu bumbulīt.
Teicu kaitinot viņu uz manām lūpām rotājoties vieglam ļaunam skaidiņam.
- Atkārto...
Pieliecoties pie manas austiņas viņš čukstēja.
- B-u-m-b-u-l-ī-t-s
Burtoju skatoties viņa acīs, Jiminam gribot ko teikt teleportējos netālu no viņa.
- Atā, bumbulīt!
Smaidot sūtīju viņam gaisu buču pēc tam rādot atā.

Tālāk skrēju uz viesnīcu biju jau pie foajē trepēm.
Gribēju jau teleportēties, bet izdzirdēju lielas raudas netālu no sevis. Gāju uz to pusi, līdz man priekšā teleportējās Jimin.
- Neej tur, balsis tevi ievilks iekšā šajās viesnīcas sienās.
Jimin teica saķerot manu plaukstu viņš devās uz mūsu numuriņu.
No savas bikšu kabatas veikli izvilcis numuriņa atslēgas viņš tās aši steidzās atvērt.
Pēc tam burtiski iegrūžot mani numuriņā un ar atslēgām viņš steidzās aizslēgt durvis.
- Amerisa, šeit vairs nav droši uzturēties. Te māņu balsis ir pa pilnam un staigā apkārt daudz zvārguļu bērni.
Jimin steidzās uz mūsu istabu, piegāja pie skapja izvelkot mūsu abu koferus.
- pagaidi Jimin, nepārsteidzies ar kravāšanos.
Pieskrēju pie Jimina ielecot gultā, uz brīdi viņš apstājās un gaidīja nākamo ko es teikšu.
- Mēs nevaram Jimin bēgt. Ja bēgsim nāve piemeklēs mūs ātrāk nekā tas būs gaidīts. Turklāt māņu balsis ir ziņotāji, tie var mums palīdzēt.
Mēģināju situāciju vērst pa labu un vēl nekur nebraukt.
- Amerisa, mēs nedrīkstam izmantot māņu balsis, tās iznīcinās mūs.
Jimin pienāca pie manis un iekļaujot manu seju savās plaukstās noskūpstīja mani.
- es negribu tevi zaudēt, kad atlase beigsies brauksim mājās un dzīvosim mierīgu dzīvi.
Viņš pēdējos vārdus nočukstot noskūpstīja mani.