Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Mans Vīrietis

Atgriezāmies abi mūsu istabā klusēdami. Ievēroju ka uz Jimin ādas ir daudz vairāk ievainojumi nekā parasti. Uz vina sejas neparasti sarkani pleķi, acis nogurušas. Sajūta ka viņš nedēļām ilgi nebūtu gulējis. Un tie plankumi līdzīgi kaut kam. Tikai man nav ne jausmas no kā.
Piegāju pie Jimin klāt skatoties viens otra acīs. Lēnām mana roka sniedzās pie viņa vaiga. Nezināma iemesla pēc tas bija mazliet ķipīgs.
- Es par tevi uztraucos, tu man esi svarīgs. Es mīlu tevi.
Ar īkšķi vieglām glaudu pie viņa vaiga. Manās acīs sariešoties asarām.
- Amerisa, man tev kas jāsaka.
Viņš ierunājas saķerot abas manas plaukstas. Neļaujot par ko tieši viņš jau sāka.
- Jau krietnu laiku atpakaļ es nevarēju saņemties... Ja es būtu ātrāk pateicis, tu iespējams mani pamestu.
Viņš nolaida skatienu no manām acīm uz mūsu abu rokām un tikai tagad apjautu, cik ļoti esmu uztraukusies par nākamajiem vārdiem.
- Jimin jebkas, kas tas būtu es būšu ar tevi. Tuvu vai tālu es būšu ar tevi.
Notiecu saspiežot viņa rokas.
- Ameris, tev ir jādodas prom.
Viņš teica žēlabā balsī.
- Ko?! Nē!!!
Izkliedzu izraujot no viņa rokām savas.
- Ameris, paklausies.
- Jā kā tad. Tu tagad grasies mani pamest kā kādreiz to darīji?!
Uzkliedzu viņam.
- Ameris zini, kas tur bija pa lietu un es tevi nepametu. Ja tu nedosies prom viena sieviete kuru sauc Izabella tevi nogalinās, jo neesmu viņam pakļāvies.
Viņš saķerot manus plecus līdz dzirdot pēdējo es apstulbu.
- Ko?
Jimin dziļi nopūtās noliekot savu pieri pret manu.
- Kad mēs bijām kopā viņa redzēja un piedraudēja ja es nedarīšot ko lieku tevi nogalinās un.... Un..... Tagad.... Kad viņa.... Centās.... Mani izvarot.... Es viņu atgrūdu pret sienu un aizbēgu...
Nu jau viņš raudāja. Maigi apskāvu Jimin. Tiklīdz esmu dzirdējusi īsto iemeslu kāpēc viņš nav ar mani, es tikai tagad aparātu kas jādara.
- Jimin... Lai, cik ļoti viņa mūs gribētu iznīcināt. Es tevi mīlēšu un nepametīšu tevi. Ja man jādodas prom tad tikai ar tevi.
Noteicu glaužot viņa matus.
- Varbūt aizbraucam uz Vjetnamu divatā?
Jimins ieķērās manos gurnos tos viegli šūpojot  veroties manī. Viņa seju nu jau rotāja ierastais smīns.
- Tad tu gribi  kur ar mani?
Viņa smīns palika lielāks un viņš jau izmantoja savas rokas lai mani kustinātu. Smējos cenšoties tik ārā no viņa rokām.
- beigšu ja pateiksi.
Man prātā iezagās ļauns mazs plāns.
- Ji-min.... Ja nebeigsi... Skūpstu... Nedabūsi...
Teicu smiedamās ari par saviem vārdiem. Jimin tūlīt apstājas tikmēr es viņu pievilku sev klāt, lai redzētu viņa skaistās acis, maigās lūpas.
- Es ar tevi braukšu jebkur, ja tu būsi mans.
Notiecu elsojot dēļ Jimin trakākās kutināšanas.
- Es jau esmu...
Viņš nočukstēja pirms ietrieca savas maigās lūpas manās. Manām rokām automātiski apķeroties ap viņa kaklu. Viņa smaržas mani reibināja un viņa mati bija tik mīksti kuri smaržoja pēc lavandas un vaniļas. Jimin lūpas vairs neatradās uz manām. Tās jau viesojās pie mana kakla to azartiski skūpstot, liekot man labsajūtā ieņurdēties.
Jimin uzsita pa manu kāju liekot man iekliegties.
- Jimin!
Jimin acis bija nu jau tik sarkanas pamāju ar galvu ka viņš to drīkst un viņš iecirta savus asos zobus manā kakla artērijā sūcot no manis asinis. Ieķēros ar rokām viņa mugurā, lai nebūtu jākliedz. Beidzot viņš to vietu aplaizīja pēc tam noskūpstot to vietu. Ilgi nebija jāmeklē līdz atradu Jimin lūpas, savstarpēji cīnoties ar mēlēm skūpsta laikā.
Jimin krekls un mans topiņš jau bija prom no mūsu ķermeņa. Manas rokas slīdēja pa viņa presi. Sajūtot kā viņš nodrebinās un vēro manas nākamās darbības. Mana roka aizslīdēja tur kur vajadzētu pukstēt sirdij.
- tu jau zini ka tā nepukst vairs.
Viņš noteica bēdīgs.
- Man vienalga, tu man vienmēr būsi dzīvāks par dzīvu.
Noskūpstīju Jimin kā pastiprinājumu maniem vārdiem.
Kāds sāka bungāties pie durvīm mums ar Jimin liekot piecelties kājās Jimin uzvilka man savu jaku.
-Var nākt!
Jimin pabļāva lai nāk iekšā. Pa to laiku aizgāju pie skapja un paņēmu Jiminam kreklu kuru viņam uzvilku.
- Tagad tu esi pasargāts.
Noteicu noskūpstot Jimin.
Pamanīju ka ir ienācis mūsu istabā Jungkooks.
-Piedodiet ka iztraucēju jūs abus, bet Ameris. Maikls un Alīsija grib lai tu brauc pie viņiem uz Japānu.
- Tikai tad ja Jimins man brauks līdzi, kaut es ļoti vēlos satikt Alīsiju!
Sāku lēkāt pa istabu kā trusis dzirdot tikai kā es varēšu satikt savu māsīcu.
Jimin stāvot skatoties viegli iesmējās manam garastāvoklim vēl vairāk uzlabojoties.
- Kad mēs izbraucam?
Jautāju Jungkookam.
- Rītvakar un patiesībā viņi grib vēl satikt Sebastjanu. Pārbaudīt viņu un mazliet apmācīt.
Mans smaids palika arvien lielāks.
- Paldies par ziņu Jungkook!
Laimīga pateicoties apskāvu Jungkook, Jiminam visu vērojot.
Atrāvos un lēkāju no prieka tālāk pa istabu. Drīz vien Jungkookam pametot istabu.
- Tad nu es jūs netraucēšu.
Viņš noteica gandrīz izejot pa durvīm.
-Jungkook, vēlāk es pie tevis iegriezīšos tiklīdz šī būs nomierinājusies.
-Esmu mierīga!
Iebļāvos iekrītot gultā.
- Labi.
Un Jungkook mūs atstāja vienus.
- Oppaaa!
Nīdēju gultā saucot Jimin pie sevis. Jimin brīdi apmulsa pēc tam sāka smaidīt kā saulīte.
- Tev vajadzētu nomierināties.
Jimin noteica liekot man uzmest uz viņa lūpu un saraustīts rokas virs krūtīm.
- Labi tad es iešu pie Tae.
Jimin arī sakrustoja rokas virs krūtīm un vērās manī ar vienu no tiem skatieniem, kad saprot ka šis sāk iet, kur nevaig.
- Tu nekur neiesi. Atceries ka esi tikai mana līgava un tas nozīmē nekādi citi vīrieši.
- To jau var nokārtot.
Noteicu paraustot plecus.
- Tu nerunā nopietni?
Jimin jau sāka vārīties.
- Ei tu pa gaisu, mans greisirdīgais vīrieti.
Noteicu pasmejoties par saviem vārdiem teleportējos Jiminam aiz muguras apskaujot viņu uzliekot savu galvu uz viņa pleca.
- Es mīlu tikai tevi...... Manu vīrieti...
Nočukstēju viņam pie auss, sajūtot ka viņš viegli nodrebinās.