Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Man ir bail...

Ir rīts ļoti labs rīts. Piecēlos ātrāk pa modinātāju kā parasti. Iegāju dušā nomazgāties. Pirms tam ieejot blakus istabiņā pie brālīša. Viņš joprojām saldi gulēja. Aiztaisīju maigi durvis ciet un gāju dušā. Nomazgājusies izgāju vienā dvielī uz gultas malas sēdēja mans idiotiskais pusbrālis.
Es - ko tu te dari?
Puskliegšus viņam prasīju nepamodinot Bastiānu.
- man patīk tevi kaitināt.
Viņš uz kaut ko tēmēja.
- Klej vācies ārā ?
- pie kā tu dzīvo?
Viņš piecelamies man prasīja itkā es būtu kāda rotaļlieta.
- drīz es ar brāli nedzīvošu šai mājā!
- bet es arī esmu tavs brālis, Bridž man sāpēja.
Viņš tēloja itkā viņam sāpētu pieliekot roku pie sirds, itkā viņam tāda būtu.
- vācies!
Uzkliedzu. Brālīts sāka nākt uz mūsu pusi ar asarām acīs.
- varbūt paskatīsimies ko viņam izdarīt?
- pat netuvojies!
Kliedzu viņam.
- kurš man to aizliegs? Tu?
- kaut vai!
Viņš tuvojās manam brālim pieskrēju pie brālīša un viņu apķēru.
- tu viņam neko nedarīsi!
Un tad es sajutu sitienu pa manu seju. Kas nu jau nežēlīgi sūrstēja dzirdēju tikai viņu izskrienam no istabas. Bezspēkā nokritu uz ceļiem apķerot brālīti šņukstēju.
- zinu ka esu maziņš, bet tā tas nevar turpināties. Tev tas jāsaka kādam. Jebkuram...
- esmu teikusi mani ignorē un tic viņam. Apsolu mēs tiksim no šejienes prom uz visiem laikiem. Pat ja vajadzēs tiesāties. Mēs tiksim.
To pateikusi  samīļoju brālīti.
- un neuztraucies par mani.
- mās tev nodara pāri, ne man.... Tev sāp....
Viņš apķēra ar savām mazajām rociņām manu ķermeni.
- tu esi labākā māsa.
Viņš čukstēja.
- tu arī rezgali.
Pabužināju viņam matus mums abiem iesmejoties. 
- nu ko ģērbies un ejam brokastīs.
Piecēlu viņu kājās un devos pie skapja sameklēt drēbes.
- Bastiān ! Vari man palīdzēt? Saistībā ar drēbēm!
Brālīts piegāja pie mana skapja un sāka meklēt pārs drēbes.
Viņš beidzot atrada strīpainu džemperīti, tumšas zilas pieglaustas bikses , dźinsa jaciņu , baltas ar melnu adidas kedas un pieskaņotas melnas rotaslietas. Viņš atnāca pie manis un ielika priekš viņa lielo drēbju kaudzi un iedēva to man rokās. Samīļoju kā parasti bratanu, jo zināju ka viņš atradīs ko ideālu priekš manis. Kā vienmēr kad to palūdzu.
- tu esi labākais čempiņ.
Samīļojusi gāju uzvilkt brālīša sameklētas drēbes.
- Bastiān! Gatavs?
Viņš pienāca pie manis.

- protams mās.
- labi ejam.
Paņēmu somu kura jau bija vakarā sakārtota ,Bastiāns iedēva man savu mazo rociņu un devāmies uz virtuvi pēc brokastīm. Nogājuši krustmāte cepa pankūkas abi asēdāmies pie galda.
- labrīt bērni. Anebella kas tas?
Viņa rādīja uz manu uzsisto vaigu itkā viņai tas rūpētu.
Bastiāns izjauca šo briesmīgo klusumu savā jaukajā bērna
-labrīt!
Pasmaidīju par viņu.
- krustmāt ! Man tev kas jāsaka.
- droši spļauj laukā.
Nopūtos un sāku. Sajutu kā Bastiāns ir apķēries ap mani.
- es Bastiānu ņemu....  aizbildniecībā, kaut vai caur tiesu un vēl kas es atradīšu dzīvokli sev un Bastiānam. Tad mēs izvāksimies no šejienes.
- es to tev neļaušu!!!
Viņa uzkliedza man blakus uzsitot pa galdu no visa spēka man sabīstoties. Daļa gribēja skriet un raudāt, taču daļa lika lai palieku un novedu visu līdz galam. 
- es esmu to izlēmusi un mani no lēmuma mainīšanas neapturēt. Man ir apnicis kā neviens man netic. Piedodiet.
Piecēlos no krēsla un paņēmu savu somu prom iešanā.
- Bastiān tu nāc?!
Pasaucu brālīti lai viņš nāk.  Izdzirdējis kā saucu pieskrēja pie manis un iedēva savu mazo rociņu.
Abi izgājām no mājas.
- es biju jūsos vīlusies, tad arī esmu...
Notiecu uzmetot krustmātei pēdējo skatu. Cerēju ka viņa ko tieks kā tad kad man vajadzēja viņas palīdzību. Taču pretī saņemu  tukšu skatienu.
- mēs tiksim no šejienes prom es apsolu brālīt.
Palīdzot apģērbieties  brālītim sacīju izgājām klusmā pagalmā un devāmies  bērnudārzu. Kur viņam būs labi līdz es būšu skolā.