Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Patiesība

- es, tikai biju mazliet izgājis izveidināt galvu.
Viņš notieca uzliekot skūpstu uz manas pieres pēc tam apskaujot cieši.
Aiz mums vērās durvis, pie kurām joprojām sēdēju nu jau ar Jimin.
Viņa mātes skaistās acis skatījās uz leju uz mums abiem.
- Piedod, kas pirms tam notika... Es tikai gribēju, lai tu to zini.
Viņa notieca cenošoties apslēpt nākamās asaras.
- kas notika?.... Mammu? Amerisa?
Jimin nesaprašanā skatījās uz mums abām.
- vis kārtībā..
Uzsmaidīju viņai un aizgāju viņu apskaut.
Jimin arī pēc tam piebiedrojās lielajā apskāvienā.
Atrāvāmies un uz viens otru  paskatījāmies līdzjūtīgi smaidot.
- Nu bērni nevēlaties, ko padarīt?
Viņa jautāja sakārtotojot savus sarkani melnos svārkus.
Jimin dāvāja man savu lūdzošo skatienu, kas viņam piemita, kad ko īpaši negribēja.
Nepiekrīti lūdzu..
Viņš lūdzās sūtot savas domas manā virzienā.
- Jā mēs labprāt, mums pagaidām tieši nekas nav ieplānots.
Pasmaidīju Jimin mātei, pieliecos pie Jimin auss tā, lai tikai viņš dzirdētu ko saku.
- Kad viņa vēl būs? Izbaudi dāvāto laiku ar savu māti, pēc tam varēsim darīt, kas ir tavās interesēs.
Notiecu nobučojot viņu uz vaiga saņēmu viņa roku savā un gājām ar viņa māti uz Jimin izvēlētu vietu par ko man vēl nav ne mazākās jausmas. Sekoju pa kāpnēm līdzi Jiminam, nogriezāmies pa labi uz sienām rotajās manas iecienītākās glezna, jo kad vēl šeit biju pirms tā notikuma es šo vietu biju tik ļoti iecienījusi ka pat nācu šīs gleznas vērot katru dienu. Mēs trīs devāmies taisni līdz nogriezāmies pie kādām durvīm. Jimin no kabatas izvilka atslēgu un atslēdza tumši brūnās koka durvis. Jimin atvēra durvis tā lai varētu ar viņa māti ieiet iekšā.
No sākuma nesapratu, kas te ir,  līdz man pievērsa kāda bilde uz galda. Piegāju pie tās tuvāk līdz asaras pašas no sevīm sāka tecēt pāri vaigiem.

.
.
.
.
.
.
Tur bija

.
.

.

.
.

.

Es

.
.

.
.
.
.

Jimin

.
.
.
.

Un mana mazā

.
.
.
.

Nepieaugusī

.
.
.
.
.

Meitiņa

.
.
.

Park Sun Hī

No galda paņēmu bildi rokās velkot pār pirkstiem mūsu profiliem.
- kas tur ir?
Jimin māte nāca pie manis redzot ne tik aizmirsto bildi rokās.
Ātri noslaucīju savas asaras, lai nesāktu raudāt tālāk.
- Fotogrāfija kopā ar mani, Jimin un tavu mazmeitiņu.
Notiecu ar pauzēm cenšoties nesalūzt.
Jutu ka Jimin pienāk pie manis un no mugurpuses apskauj.
Jimin māte saudzīgi paņēma no manām rokām necilo, tikpat svarīgo fotogrāfiju ar manām un Jimin mazajām skaistajām un sāpīgajām atmiņām.
- Viņa ir līdzīga tik ļoti jums abiem, jo īpaši tās acis, kas pieder tev Ameris un tie vaidziņi, tik pufīgi kā zefīriņi līdzīgi kā tev Jimin vien gribas tās pačubināt. 
Viņa notieca sapņaini skatoties uz bildi velkot ar pirkstu pāri fotogrāfijai. Tas neliekus lika man pasmaidīt un Jiminam ar.
- Kā viņa nomira?
Jutu viņas balsī dusmas.
-  Vampīrs pārgrieza rīkli un viņu nodūru. Viņas ķermenītis bija par vāju, lai spētu atjaunoties tāpēc noasiņoja savās asinīs.
Jimin centās stāstīt pēc iespējas konkrētāk.
- Maita!
Jimin māte nolamājas man un Jiminam sabīstoties.
- Nogalinājāt to maitu kurš to izdarīja?
Viņa jautāja noliekot uzmanīgi uz galda atpakaļ fotogrāfiju to joprojām cītīgi vērojot.
- neilgi pēc viņas nāves es viņu atradu un nogalināju kopā ar viņa sievu.
Jimin notieca manām acīm paliekot divtik lielākas. Tas daudz ko izskaidro ka viņš mani neklausīja un aizgāja kaut liku viņam nomierināties, un nogaidīt nākamo soli. Viņš to izdarīja.
Atrāvos no Jimin un ātrā solī devos ārā nespējot palikt vienā telpā ar slepkavu.
Gāju ātrā solī lejā pa kāpnēm uz mūsu istabu Jiminam skrienot man pakaļ. Grasījos jau iet istabā līdz viņa roka saķēra manu.
- Atlaid!!!
Kliedzu no dusmām cenšoties dabūt roku laukā.
- Neatlaidīšu līdz tu nepateiksi,  kāpēc tu tik ļoti paliki dusmīga.
Paskatījos uz viņu ar skatienu,  kad man bija pretīgi skatīties uz maitu kura ir nedēļu nostāvējusi saulē apkārt lidojot mušiņām.
- Tu vispār pārbaudīji ka tie bija VIŅI!!??
- tu man netici ka tie bija viņi?!
Jimin jau sāka vārīties paliekot lēnām sarkanam.
- Tu esi maita...
Notiecu izraujot beidzot roku laukā no viņa. Sapratusi ka esmu pie mūsu istabas gāju uz trepju pusi.
- un tie nebija viņi... Tu nogalināji nepareizos...
Teicu mazliet pasmejoties un gāju prom. Atstājot Jimin pie istabas durvīm apmulsušu. Teleportējos prom.
.
.
.
.
Nu jau atrados uz jumta, tikai šoreiz bez zvaigznēm kaut tās visu laiku ir redzamas pat dienā. Apsēdos veroties tālajā skatā.
Un ja viņš man prasīs, kas tad?
Jautāju sev apsēžoties cenšoties nesabrūkt asarās.
Es tak varēju viņu nogalināt, bet tad mani vainotu.
Kas tās par attiecībām starp radiniekiem?
Piecēlos kājās piegāju tuvāk pie jumta malas, lai redzētu leju.
Lēkt?
Nelēkt?
Es tāpat dzīva palikušu...
Pagāju uz atpakaļu un ieskrējos. Līdz es kritu jeb manā gadījumā mīksti piezemēšos.
Drīz vien manas kājas saskārās ar zemi piezemējoties kā zirnekļcilvēkam. Lēnām piecēlos iztaisnojoties pēc tam ejot uz meža pusi man priekšā.
Ar katru soli es biju tuvāk mežam. Pils aiz manis palika arvien mazāka un mazāka. Koka zari skāra manu ādu, plēsa kleitu, kas atradās man virsū un vējš plivināja manus matus.
Mežs sabiezēja ejot dziļāk tā sirdī.
Putni virs manis skaisti čivināja, netālu no manis čabinoties kādiem zvēriņiem.
- Es biju te...
Iesāku ko skaitīt pie sevis.
-Es biju tur,
  Es biju blakus,
  Es biju tava,
  Es biju dāvanas nēsātāja...

Noteicu ejot pa visādām koku saknēm, krūmājiem, veciem kokiem, sūnām un lienot zem koku pazarēm.

- Es biju noslēpumu turētāja,
  Es biju es,
  Tikai es,
   ar savu stāstu...

Joprojām runāju pie sevis ejot dziļāk mežā. Izdzirdēju soļus aiz sevis klusus, tik klusus ka pat sadzirdēt grūti.
- Sveika sirsniņ?
Tā bija kādas jaunas meitenes balss. Lēni, jo lēni ka pat dzirdēju savu elpošanu pagriezos pret meiteni pie koka.
- kas tu būtu?
Jautāju rudmatei, ar zilām acīm un smalko augumu.
- Esmu Ezira. 
Viņa noteica dāvājot savu silto smaidu.
- tu nezini, kur es atrodos? Tu izkaties pēc vietējās. Vienkārši es bēgu no sava tēva.
Viņa stāstīja, sajutu ka viņa uztraucos, jo viņas asinis džinkstēja manās ausīs vien.
- jā zinu, bet te tev nav droši.
Noteicu skatoties uz viņu ar ieinteresi.
Man tik liekas ka viņa kādam ir tik ļoti līdzīga? Tikai kam?
- Man nav droši pie tā vecā dzērāja!
Viņa uzkliedza man, sākot raudāt.
- es tevi varu uzņemt pie sevis, bet ir problēma... Tur tev nav droši.
- man vienalga!!!
Piegāju ātri pie viņas uzsvilusi  saķerot abus viņas plecus.
- Tu zini tādus kā vampīrus viņi tev var nodarīt, ja tu man tagad neklausīsi un nelasīsies prom, viņi tevi nogalinās ātrāk nekā tevi kāds atradīs.
- Es zinu ka tu esi vampīrs, tevi nodod acis, tāpēc pārvēt mani un es būšu visu laiku tavā pusē tikai neved atpakaļ.
Viņa noteica skatoties uz mani ar lūdzošām acīm.
Atlaidu viņas plecus.
- Es nevaru to darīt... Es savādāk varu tevi nogalināt...
Gāju jau prom atstājot meiteni vienu zinot ka viņu nevaig atstāt,  viņa tagad jau bija uz manu atbildību.
- lūdzu!
Pagriezos pret viņu.
- labi, atliec galvu un savāc matus uz vienu pusi, bet ja tu mani pievilsi tad rēķinies ka es tevi nogalināšu.
Noteicu uzreiz saprotot ko es esmu  izdarījusi ko nevarēs mainīt.
Un ja nu es neapstāšos?
Viņas asinis smaržoja tik labi ka varēju viņu nogalināt.
Neilgi es iecirtu savus vampīra zobus viņas artērijā. 
Es nedrīkstu viņu nogalināt, ja ne mani meklēs.
Vēl mazliet un viņa atkrita manās rokās. Noguldīju viņu pie zemes un pati ātri pameklēju kādu dzīvnieciņu, lai viņa man neuzbruktu savādāk man nāktos viņu nogalināt tepat uz līdzenas vietas.
Ar nagu pārplēsu nu jau mirušā truša ādu, kuru neigli pirms brīža nogalināju un tā asinis tekot  pieliku viņai pie lūpām.
Viņa tās sāka dzert.
Līdz viņa piecēlās.
- Vai es sapņoju?
Viņa jautāja apsēžoties notīrot ar piedurkni savu sarkani netīro muti.
- Ne, tu nesapņo, mums vajadzētu iet... Satumst un te var palikt patiesi bīstami...
Noteicu palīdzot viņai piecelties kājās.

Abas teleportējāmies pilī.