Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Atslēga

Piecēlos no gultas saprotot ka Jimin ir, kur izgājis. Iegāju veiklā, slinkā solī vannasistabā.
Pēc 15min.

Apģērbusies devos laukā paelpot svaigu gaisu. Teleportējos savās vecajās mājas kur pa brīnumu kaut kas bija palicis pāri. Zinot to ka atrodos tālu no pils un krustmātes mājām. Iedomājoties par to.
Diez kā viņiem tagad iet?
Kāds palicis diez Klejs?
Gāju pa trepēm aukšā uz katra soļa čīkstot koka dēlēm. Oda pēc deguma, pēc pelējuma un vecuma esot pamesta visu šo laiku. Iegāju vecāku istabā. Ieejot vecāku istabā joprojām varēja saost viņu smaržu un tuvību telpā. Ar roku pārlaidu pāri noputējušo vecāku gultu. Apsēdos gultā nopūzdamies.
-Ja vis būtu tik vienkārši mamma un tēti...
Noteicu nopūšoties ieslīdot gultā.
- Ja nu jūs būtu šeit pat...
- Ceru ka jums tur ir silti un labi...
Nočukstēju manām asarām līstot pāri vaigiem, apķēru tuvāk esošo spilvenu, cik vien stipri spēju un raudāju.
- Jūs man tik ļoti pietrūkstat!
Izlaidu raudu vaidu.
Nomierinājos izkāpu no gultas ārā noslaukot savas asaras. Pasniedzos pretī stāvošam skapīša atvilknēm. Cerot atrast jebko par viņiem.
Parakņājos vecāku atvilknē atrodot kādu pierakstītu biezu kladi. Paņēmu to rokā no tās izkrītot kādai bildei. Pētīju ieinteresēti atrasto bildi, kura bija savā ziņā neparsta. Atvēru pierakstīto kladi pa lapai pārskot nekam sevišķam pievēršot manu uzmanību. Līdz tiku pie zīmētām zīmēm un sarežģītiem simboliem kurus nespēju izprast. Rokraksts līdzinājās manas mammas un valoda kurā viņa rakstīja ir nezināma manām acīm.
Teleportējos atpakaļ pilī padarot neredzamus līdzi paņemtos priekšmetus.
Gāju uz manu un Jimin istabu nolikt paņemtās nezināmās mantas. Nolikusi iegāju vēlreiz siltā dušā noskalot šīsdienas neparastos notikumus.
Pēc 15 min.
Uzvilku ērtu kleitiņu ar melnām kurpītēm.

Izgāju gatava no istabiņas meklēt Sugu.
Gāju pa trepēm lejā, pa kreisi un pēdējās durvīs. Pieklauvēju maigi pie istabas durvīm sagaidot Sugas balsi. Iegāju iekšā istabā un gultā ka parasti gulšņaja Suga.
- Sveiks, es gribēju ar tevi aprunāties.
Teicu pieejot pie viņa tuvāk. Suga lēnām atvēra acis un momentā piecēlās sēdus.
- Ko gribēji?
Viņa tonis bija pārsteidzoši salts.
Biedējot mani negribot viņam vairs tuvoties.
- Piedod ka iztraucēju, bet vai tu nezini kas šīs ir?
Jautāju parādoties manās rokās fotogrāfijai. Iedēvu fotogrāfiju kuru viņš bailīgi paņēma.

- Atslēga ir pie tevis?
Viņš jautāja paskatoties uz mani.
- Ne,... bet
Viņš mani pārtrauca..
- Tu maz apjaut ko darīs Jimin vai pārējie puiši uzzinot ka tu meklē šo atslēgu.
- Nē, tāpēc nācu pie tevis.
Noteicu nopūšoties.
- Šī atslēga ved uz mīlestību, dievišķo valstību, atbrīvo no lāsta, sargā un iedzen slazdos. Pēc šīs atslēgas kāro visi kas zina par šo. Ja kāds uzzinās ka tā atslēga būs pie tevis. Tevi nogalinās.
Viņš noteica adodot atpakaļ man bildi.
- vairs neprasi neko man par šo.
Viņš noteica pieceļoties kājās grasoties iet prom.
- bet kādēļ!
Nokliedzu lai viņš apstājas un izstāsta man vairāk.
- Es negribu šī jā iesaistīties, jo tam sastāv arī savas sliktās puses par kurām es negrasos runāt.
Un viņš pazuda atstājot mani vienu ar bildi. Teleportēju bildi uz istabu pie mistikās klades.
- Savas sliktās puses...
Nočukstēju pie sevis sajūtot aiz sevis kādu stāvu.
- Kāpēc nēsi mūsu istabiņā..
Jimins  sakļāva abus manus plecus kopā.
- zini, ka es pēc tevis ilgojos.
Nopūtos apgriezos pret Jimin ievelkot viņu savā apskāvienā.
- Jimin, kur tu visu šo laiku biji?
Jautāju saņemot viņu seju savās rokās.
Dzirdēju viņu nopūšamies.
- Darba lietas.
Viņš noteica noņemot manas rokas tās saņemot savās.
- Ko tu darīji pie Sugas?
Viņš jautāja viņa balsī dzirdot neapmierinātību.
- Tikai atnācu paprasīt  par dažām lietām.
Noteicu uzliekot uz Jimina lūpām vieglu skūpstu.
- Ceru ka mani nekrāp.
Viņš noteica atraujoties no mana dāvātā skūpsta.
- Mana sirds pieder vienīgi tev.
Teicu ierokoties viņa apskāvienā.