Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Atbildība

Abi drīz vien sēdējām kāda kafejnīcas nostūrī vakariņojot. Bijām uz tejieni atnākšu pirms padsmit minūtēm. Kafejnīca bija ļoti mājīga, sajūta ka tu atrastos mājās. Līdz ar daudzajiem puķpodiem manu acu skatu kafejnīcā piesaistīja kāda glezna. Tā nebija ne sevišķi prasmīga, bet ne arī neprasmīga tā bija maiga un gleznotājs ir domājis par mājām kā gleznas elementu un sastāvdaļu.
- uz ko tu tā skaties?
Jimin saķerot maigi manu roku savā jautāja.
- Redzi to gleznu, uz to es visu laiku skatos. Varbūt vēlāk pajautāsim kurš to gleznojis? Izskatās pēc sievietes rokraksta, iespējams princim viņa derētu tieši laikā.
Pabeidzu runāt beidzot atdodot savu skatienu Jiminam saķerot arī viņa otru roku.
- Glezna tiešām ir skaista, bet kā tu zini ka viņa ir neprecējusies? Turklāt var jau gadīties ka to uzgleznojis vīrietis, Timotejs nav gejs.
- bet pārbaudīt mēs vienalga varam.
Negrasījos padoties priekš šī, un es visos sirds dziļumos ceru ka tā ir sieviete, jo ātrāk mēs viņu atradīsim, jo ātrāk varēšu ar Jimin doties atpakaļ mājās. Turklāt man pietrūkst pārējie puiši un viņa māte un vecmamma.
- Labi, mīļā. Nu ēdīsim kamēr nav atdzisis.
Sākām ēst, par vakariņām jau laikus paspējām iepriekš nomaksāt, lai neaizmirstas.
Drīz vien mēs ar Jimin bijām piebeiguši ēst ēdienu, kas šeit bija īpaši pagatavots. Pieceļoties no krēsla ņemot savu mēteli, kāds uztriecās man virsū uzlejot ko virsū.
- AK atvainojos! Es tā negribēju, lūdzu neatņemiet man šo darbu!
Pagriezos pret jauno sievieti uz maniem gadiem, viņa bija skaista. Akcents arī bija diezgan mīlīgs, lai nepasmaidītu.
Saķēru maigi viņas rokas un Jimin pienāca pie mums.
- Sirsniņ, vis kārtībā. Mēs negrasāmies atņemt tev darbu, bet vai jūs varētu ar mums sazināties uz šo numuru.
Izvilku no somiņas savu un  Jimina numuru.
- es būtu ļoti priecīga ja jūs sazinātos ar mums pēc iespējas ātrāk, bet tagad mums jāiet.
Jaukā meitene paņēma vizītkarti pie sevis un apjukusi skatījās uz mums abiem.
- A aizmirsu mūs abus iepazīstināt mani sauc Amerisa un tas ir mans vīrs.
- Jimin.
Jimin apķēra ar vienu roku manu vidukli ar otru sarokojoties ar viņu.
- Laiks doties, ceru ka sazināsimies drīz.
Mēs jau grasījāmies doties, bet kāds saķēra ātri manu roku.
- Lūdzu neazejiet! Palīdziet man!
Viņa raustot manu roku lūdzās, kas nelaikus salauza mani.
Saķēru ar abām rokām viņas plecus un ieskatījos viņas baiļu acīs.
- Sirsniņ, kas noticis?
Jautāju jūtot ka Jimins paliek arī nemierīgs.
- Mana māsa,.... viņa ir slima, lūdzu palīdziet man! Man nav kam prasīt un vecāki negrib viņai palīdzēt tikai dēļ tā, ka kontaktējas ar mani. Es ļoti uztraucos par viņas veselību, es strādāju vairākos darbos, lai varētu atmaksāt viņas vesseļošanos. Lūdzu, palīdziet man.
Viņa jau raudāja, neko nedomājot apskāvu viņu.
- Labi pēc darba aizbrauksim pie tevis.
Jimin kabatā sāka zvanīt telefons, kuru viņš uzreiz pacēla un sāka runāt.
- Labi, ja, nē, ko?, nezinu, varbūt tuvākajā laikā...
Un kaut kā tā turpinājās Jimina saruna pa telefonu.
- cikos tev beidzas darbs?
Jimins turot telefonu attālāk no auss viņai prasīja.
- desmitos...
- dasmitos atsūtiet uz "šo adresi", nē mana sieva būs, labi uz redzēšanos Mr Brieda kungs.
Jimin beidza savu sarunu pa telefonu.
- labi pēc desmitiem, mēs abi būsim te, tagad mums ar sievu ir jānokārto darīšanas.
- labi...
Meitene izskatījās mazliet sabēdājusies, bet to labi noslēpa, ātri apskāvu viņu un ar Jimin devāmies ārā no mājīgās kafejnīcas.
Izejot no kafejnīcas Jimin ātri mani apgrieza un apskāva noskūpstot.
- Jimin, kas noticis?
Jautāju pēc skūpsta apjukusi veroties Jiminā.
-Mūsu viešņas ir ieradušās.
Apskāvu Jimin saprotot ka tagad jāuzmanās, kaut tas vairs nav vajadzīgs, viņi jau atrada mūs.
- Tā, tā, kas mums te ir?
Balss piederēja pazīstamam stāvam.
Jimin apgriezās, jo nu drīz vien maskā stāvēja kāda sieviete, nostājos blakām Jiminam apaķerot. Pārliecinoties ka viņš paliks pie manis. Viņa bija ģērbusies piedauzīgā kleitiņā, gari pāri celim melni zābaki, maska kura viņai nepiestāvēja, izlaisti mati, ādas jaciņa kura viņai bija mazliet pa lielu.
- Varat netēlot ka esat kopā, es tāpat zinu ka abi esat šķirti.
Whut??? Mēs ar Jimin esam daudzus gadu simtus precēti un neveinu reizi neesam bijuši izšķīrušies. Ja strīds skaitās tad nu piedod man, tu esi bedrē iekritusi simtreiz.
- Nu, jūs abi neko neteiksiet?
Viņa piegāja tuvāk pie mums.
- Es nezinu ko tu esi sacukurojusi, bet es ar savu sievu esam vienmēr bijuši kopā.
Jimin izcēla vārdu sievu, apsakujot mani vairāk.
- hahaha! Tiešām? Kur tad viņa bija, kad biji ar Izabellu? A pareizi viņa tak tad nebija! Netēlo Jimin, tevis un tavas piegulētājas dēļ mana māsa ir mirusi!
Atraisījos no Jimin satvēriena un piegāju nokaitināta pie viņas. Norāvu no viņas sejas, viņas masku atklājot viņas seju. Nu protams kā es varēju aizmirst par Lilliju.
- Ko tu dari?!
Viņa bļāva uz mani grasoties atņemt no manis savu masku.
- Hehehe, Lillija protams... Man vajadzēja tevi nogalināt jau pirmajā tikšanās reizē.
Atceries mani?
Aizskāru viņas zodu, viņa atsita manu roku.
- Tu?! Es tevi ienīstu!
Viņa uzbļāva man liekot man iesmieties, Jimin pienāca tuvāk pie mums.
- Tomēr atceries? Zini bija tīri jauki.

***
Esmu iesprostota 4 sienās. Man nav bail. Ķēdēs sasieta, man neko nedod, jo īpaši šī telpa. Tāpat atnāks tas kurš grib man ko nodarīt, man nav bail no ne viena.
Kā jau teicu viņi paši nāks pie manis un durvis kā labiņās atvērās, pa tām ienāca Lillija. Jauki, paskatīsimies ko viņa spēj izdarīt.
- Skat, skat mūsu Amerisa ir aukšā.
Viņa pienāca pie manis un iespēra, ugh stiprāk nevarēji?
- Ko tu gribi no manis? Naudu? Ko tev vaig no manis?
Man pat nevajadzēja izrādīt bailes no viņas. Es tik sēdēju mierīgi. 
- Kāpēc tu esi tik mierīga?
Viņa manāmi apjukusi prasīja.
- Man nav tas vajadzīgs, nav jēgas no tevis baidīties. Gribi nogalini mani, vaig manu naudu savāc to, bet es tev pirmajai atriebšos.
Noteicu, viņa dusmīga pienāca pie manis un iesita pļauku.
-paldies.
Notiecu īsti nejūtot sāpēs uz vaiga.
- PAR KO TU PASAKIES MAITA?! JŪTIES LABI KA NOSUDZĒJI MANI DIROKTOREI??!! SAPROTI DĒĻ TEVIS MAN TAGAD POLICIJAS SEKO!!!
- nu pateicu visu kas tev bija?
Lillija pienāca pie manis parāva stipri parāva aiz maniem matiem un ar kāju stirpi iespēra.
- varbūt vēl iespersi?
Jautāju noslēpjot savas sāpes.
- ES TEVI IENĪSTU!
Viņa piekliedza manas ausis.
- paldies es sen to zināju, nevaig atgādināt.
Pēc brīža es tiku vaļā no ķēdēm viņas priekšā, uz manām lūpām rotājoties smaidam. Noņēmu no sevis tās nost un piecēlos kājās.
- nu Lillij? Esmu vaļā, nu ko tu tagad darīsi?
Viņa piegāja pie durvīm kuras bija ciet.
- haha
Jutu ka viņai ir bail, piegāju pie viņas tuvāk.
- Nu ko maināmies ar pozīcijām, turklāt ko es tev tad aizliedzu darīt? Tad es varēju paciest kā tu izrīkojies, bet šoreiz man šis ir apnicis es tevi brīdināju. Atslēdzu durvis vaļā un uzreiz aizslēdzu tās.
- Pārs dienas nekaitēs te palikt, līdz atradīšu kādu kuram tu būsi svarīga.
***
- turklāt Justs nebija pietiekami labs priekš tevis?
Šoka stāvoklī raudzījos uz Lilliju.
- Viņš?... Viņš mani Sit! VIŅAM IR VIENALGA VAI MAN SĀP VAI NĒ! NEDOD MAN ĒDIENU, paskat cik tieva es esmu palikusi!
Viņa runāja un bļāva, pa to laiku kad viņa runāja aiz viņas ļoti dusmīgs un reizē vīlies parādījās pats Justs.
- SAKA KA ESMU VIŅA VIENĪGĀ, BET TĀ NAV! VIŅŠ SALAIŽ AR SAVU ASISTENTI!
Viņa turpināja bļaut uz mani. Šis būs interesanti nedomāju ka Justs ko tādu darītu.
- Beidzi?
Justs sāpināts, bet mierīgs ierunājās nobiedējot viņu.
- Just? Piedod man mazais, es tā nedomāju!
Viņa ķērās pie viņa rokas prasot piedošanu.
- Es biju labākās domās par tevi, bet tu mani pievīli Lillij, starp mums vis ir cauri.
Justs teica Lillijai, kura jau bija asarās.
Pagriezos pret Jimin, nopūtos, piegāju pie viņa, apskāvu.
- Es viņai neko ļaunu nenodarīju, es tikai gribēju lai viņai ir kāds, kurš spētu par viņu parūpēties, lai viņa neielaižas visādās problēmās.
Nočukstēju Jimina plecā, jutu ka viņa rokas apņem mani.
- Iesim mums ir jādabūn daži dokumenti, gan viņi paši tiks galā.
- Labi, iesim.
Apskāvušies devāmies pakaļ dokumentiem.