Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Iespējams

Mēs abi bijām kādā skaistā vietā pie klints. Kur tālumā spīdēja rietošā saule un meži ievērpa visu skaisto noslēpumā. Jutu ka Jimin no mugurpuses mani apskauj, noliek savu zodu man uz pleca un veras skaistajā saulrietā. Aiz mums bija mežiņš kurš dūdoja, lai tik ieietu tajā. Ap mums nekas cits nebija kā mēs divi un šie skaistie dabas locekļi.
- Te ir tik skaisti.
Noteicu vērojot visu no gala, cerot ieraudzīt ko citu.
- Tāpat kā tu.
Jimin notieca uzliekot uz mana vaiga siltu buču. Gribējās vēl ko teikt, bet vārdi iesprūda man kaklā. Pār mums pārlidoja skaists ērglis. Tā dzeltenās acis draudīgi meta uz mani skatus. Ka pat pār manu ķermeni pārgāja aukstas tirpas.
- neskaties tā acīs...
Jimin čukstēja manā ausī saldi. Izdzirdot viņa vārdus es sastingu, jo to jau biju izdarījusi. Es biju ieskatījusies putna skaistajās acīs. Tās sauca pēc manis. Es biju iemīlējusies, bet ne tā kā es mīlēju Jimin. Es biju iemīlējusies putnā, tā dabā, cik tā bija draudīga, dabā.
Bet tomēr manī iestrēga kāds jautājums liels, bet vārdiem grūti aprakstāms.
- Jimin, kāds ir īstais iemesls kādēļ mani te atvedi?
Gandrīz nedzirdami čukstēju viņam, ko diemžēl viņš dzirdēja.
Jimins apķēra mani ciešāk un čukstēja pie manas auss.
- pārsteigums...
Viņš čukstēja saldi, ka pat par manu ķermeni pārgāja trīsas. Nejau no mazā vējiņa kas ik pa laikam spēlējas ar maniem matiem vai kleitu ik pa laikam raustījis, nē tie bija Jimina vārdi. Kuri atbalsojās manā galvā kā kalns un cilvēks būtu ar to strīdējies.
- Jimin, par ko tu runā?
Jautāju dzirdot, cik uztraukta patiesībā esmu. Tas man neuztrauca, mani uztrauca nākamie Jimina vārdi kuri būs veltīti man no viņa mutes, kuras reiz bija skārušas manas.
- Mīļā, nu iesim, man tev kas jāprāda.
Viņš notieca iekožoties savā lūpā skatoties uz mani, bet viņa skatiens pauda daudz vairāk, viņš maigi saķēra manu roku un drīz vien vilka mani prom iekšā mežiņā. Zari skāra manu ādu, vējiņš sekoja mums pa pēdām, kas draudīgs tālāk mežā sauca un biedēja mani. Jimins neko nedomājot mani kur veda, dziļāk mežā. Līdz tālumā kas spīdēja, bet ne vairs saule kura rietēja, bet nu jau kas cits. Jimins veda mani vēl tuvāk līdz tās bija iedegtas svecītes. Zem svecītēm bija glads, pie galda divi krēsli un ēdiens. Vis likās skaisti un izskatījās skaisti, bet mani māca sajūta ka tas nav par velti.
- tev patīk?
Jimin jautāja nostājoties man priekšā uzliekot mazu skūpstu uz lūpām.
Gribēju ko teikt, bet atkal vārdi man iesprūda kaklā.
- te ir skaisti...
Nočukstēju no apbrīna.
Jimin ievilka mani apskāvienā, no kura es veltus biju šokā. Es biju šokā par visu, kas tagad notika.
-  mīļā ir, kas par ko es gribu ar tevi parunāt.
Vārdi izsita mani no sliedēm, cik tie auksti bija. Tas neveltus lika man ieskatīties Jimina acīs.
- Jimin?
Mana balss viegli drebēja, ka pat uz brīdi likās ka tā nav mana.
- nāc iesim apsēsties.
Viņš teica vedot mani pie galda. Jimins atvilka krēslu no galda un lika man tur apsēsties. Līdz es tur apsēdos un Jimin aizgāja otrā pusē sēdēt.
Jimin attaisīja vīnu un to ielejā mūsu abu glāzēs. Vienu viņš iedeva man, tā smarža mani jau apvija, tik salda.
Mani biedēja Jimin uzvedība.
- Mīļā man ir, kas ko tev pateikt.
Jimins iesāka sarunu, iekšā vis man trīcot. Nezinu vai tas ir no nepacietības, satraukuma, vai no aukstuma vai kā? Tas man nelika mieru, bet tomēr es tos pārs vārdus dabūju no mutes ārā.
- un kas tas būtu?
Centos saglabāt mieru sevī iekšā.
- piedod.
Jimin pienācis pie manis teica, es nespēju līdzās domāt. Kas notiekt? Iekšēji es gribēju kliegt, bet patiesībā visas manas darbības bija apslēptās.
- Mīļā piedod man...
Viņam bija nazis rokā, viņš to jau vērsa pret mani, bet to pārdomāja un vērā pret sevi. Pieskrēju to mazo 2 soļu attālumu pie Jimin.
- Ne Jimin!
Viņš bēdīgs paskatījās uz mani.
- es neesmu Viņš...
Man acis palika divtik lielas. Es biju apjukusi.
- ko?
Drīz vien mana Jimina izskats pārmainījās uz Semiru.
Viņš izskatījās bēdīgs, bet arī ļoti novārdzis.
- Semir?
- Piedod, man Amerisa! Es to negribēju! Man Jimin ir kā brālis, es nevēlos tev jaukt prātu! Mani piespieda... Piedod man.  Parūpējies ar Jimin lūdzu par Irisu lūdzu.
Viņš paņēma nazi un dūra sev.
Centos viņam to atņemt, bet ar dažām brūcēm izdarot man, viņš beigās sev iedūra. 
Pār maniem vaigiem lija klusas asaras, uz vaigiem paliekot ceļiem spožiem. Kaut es šo cilvēku īsti nepazīstu kaut viņš ir vampīrs jau 1000 gadus, man sāpēja un Jiminam sāpēs vairāk.
- Viņš būs dusmīgs...
Nočukstēju esot uz ceļiem labu laiku, sērojot par Semiru.
Aiz sevis izdzirdēju soļus, kas viegli skāra zemi.
- Kas būs dusmīgs?
Man aiz muguras kāds iejautājās. Balsī varēja dzirdēt vilšanās piegaršu, un arī sāpju garšu.
Piecēlos no zemes noslaukot asaras spožas.
Pagriezos pret viešņu un man pretī stāvēja kāda sieviete.

- kas tu esi?
Jautāju skarbā tonī, savaldot sevi.
- Es?... Oh... Mīlīt, uzmini nu!
Viņa deva man indīgu skatienu.
- Mini tak!
Viņa uzbļāva. Kas lika man atcerēties kādu meiteni ar Jimin kopā. Mana seja savilkās dusmu grimasē.
- Berisa?... Kā tev nav kauna rādīties manās acīs!
Nespēju visu noturēt sevī, es biju dusmīga uz viņu, bet es nedrīkstēju viņai darīt pāri. Ja ne, Jimin man to mūžam nepiedos. Esmu vīlusies viņos abos.
Jiminā, jo viņš nogalināja nevainīgu ģimeni un Berisa ka ir  nožēlojuma. Es varētu viņu uz vietas nogalināt, to ko viņa atļāvās izdarīt.
- Nu kāda ir sajūta?
Berisa man jautāja ar smaidu, metot uz nu jau zudušo Semira ķermeni.
- Tu vaino mani?! VELNS LAI ĀRĀ TEVIS DĒĻ VIŅŠ IR PIE ELLES VĀRTIEM MIRIS! TU MAN ELLES VĀRDĀ ATŅĒMI KO SAVARĪGU UN NĒ TIKAI MAN! KO TU PIE VELNA GRIBI! NĀVI? ES TO TEV VARU PIEDĀVĀT, PAR TAVIEM GRĒKIEM, PAR KURIEM JIMINS NEBŪS LAIMĪGS, TU TO VĒLIES?!
Izbļāvu to visu ārā.
Manīju ka Berisa nepaliek ne tuvu laimīga, drīzāk tas viņu grauza, kur dziļi iekšā.
- Kāda ir sajūta, atņemt kādam nevainīgu dvēselīti? Kāda ir sajūta ka mirst tā vietā cits, un kāda ir sajūta nogalināt to ko mīl tas cilvēks kuram tu neesi vienaldzīga?  Viņam tu tāda nēsi, pajautā kāpēc tu vēl esi dzīva un ne mirusi? Tu viņam rūpi, es pat neteicu viņam ka tu to izdarīji un viņš nogalināja nepareizos. Tikai es nesaprotu ko tu vēl gribi atņemt. Tev ar šo pašu nepietiek?
Manas asaras lija pār vaigiem, un Berisa bija sagrauta. Domāju ka būšu priecīga to redzot, bet ne. Tas sāpēja vairāk nekā sev pašai.
- Piedod, Amerisa... Tā bija mana vaina. Es nezinu kas mani kutināja to izdarīt. Es par to nejūtos laimīga, mani tas grauza. Es vairs nespēju tev ne Jimina ieskatīties acīs. Es tev lūdzu nesaki viņam to, savādāk es būšu mirusi. Es pārāk stirpi viņu mīlu, bet man vairs nav jēgas par to cīnities, tu esi ieņēmusi to vietu. Esmu tev parādā savu dzīvību, es vairs nevēlos to. Es gribu vēl reiz just ģimeni.
Viņa notieca noslīdot pie zemes raudot.
Es nezināju ko teikt, es biju tik ļoti apjukusi. Visā manā mūžā man ar ko tamlīdzīgu nevajadzēja saskarties, bet es viņam piedodu, kaut tas grauž dziļi, jo dziļi iekšā.
Piegāju pie viņas un ievilku apskāvienā, un līdz ar viņu raudāju.
Viņa mazliet beigusi raudāt, atrāvās mazliet no manis skatoties ar satrauktu skatienu uz mani.
- Amerisa ir kāda meitene kura girb tev atņemt Jimin, viņa ir ļaunāka par mani. Tā nav Izabella kura nu jau ir pazemē, tā nu jau ir Nasere. Zinu ka tas tev neko neizsaka, bet mums ir Jimins jānotur pie tevis. Ja viņš aizies pie viņas es baidos kas notiks.
Viņa stāstīja saprotot par ko iet runa.
- Ja Jimins aizies, aiziešu es... Mūsu attiecības vairs nav perfektas kā liktos. Viņš nav viņš, kuru iepazinu un iemīlēju.
Nočukstēju, manā atmiņā atnākot pirmie mūsu brīži, cik tie neveiksmīgi bija, bet reizē ļoti mīļi.
- Amerisa, lūdzu! Tu tiešām gribi viņu laist vaļā?
- es to negribu, bet nebrīnītos ja viņš to gribētu... Zinot mūsu pēdējo strīdu, es nezinu kas būs tālāk. Vēl kāds strīds? Kāzas? Vel kāda nāve? Es nevēlos to.
Nočukstēju un devos pie galda apsēsties.
- Varbūt pavakariņojam? Ja jau ēdiens ir šeit?
Piedāvāju ielejot mums abām vīnu. Viņa piecēlās un piekrītoši pasmaidīja.
- lai iet!
Viņa apsēdās man priekšā paņemot no manas rokas glāzi ar sarkano šķidrumu iekšā.