Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Ziemeļu Vampīri

Pēc vairākām stundām Japānā.

Mašīna viegli ripoja pa Japānas ceļiem man blakām sēžot Jimin esot viņam pieķērusies. Man blakām vēl sēžot Bastijānam veroties pa mašīnas logu tālumā. Mēs lēnām tuvojāmies Alīsijas un Maikla mājām. Kurās iegriezāmies jau pēc nepilnām 40 min.
Izkāpām no mašīnas visi trīs turoties visi kopā.
Māja kurā viņi dzīvoja bija pārsteidzoši liela un skaista.

Priekšā mums stāvēja Alīsija ar Maiklu apķērušies.

Alīsija ieraugot mani skrēja uz manu pusi un ievēla siltā, ciešā apskāvienā.
- Tā tiešām esi tu!
Viņa neticēdama man vēl prasīja domājot ka tā neesmu es, kā viņas priekšā ir kāda cita persona.
Viņas skaistā un spalgā balss lika man atapties ka esmu tiešām šeit un nekur citur.
Pēc tam viņa apskāva Bastijānu un dziļi nolūkojās Jiminā.
-khm... Šis ir Jimins, mans bioloģiskais vīrs.
Noteicu apskaujot Jimin kurš pasmaidīja uz Alīsijas pusi un apķēra mani vēl ciešāk.
- To es redzu, tava sarkanā puķe uz kakla tevi nodod un Jimina uz roka.
Viņa noteica itkā to zinātu visu šo laiku.
- Varbūt dodamies iekšā?
Pienācis Maikls piedāvāja izjaucot manu vēlēšanos ko vēl pateikt.
Devāmies iekšā manai mutei paveroties.
Māja no iekšienes bija vēl skaistāka un gaišāka nekā tā likās. Mūsu istabas bija aukšā. Vismaz tā teica mums Maikls, bet kur viņš vēlāk pateiks. Kā viņš teica mums tagad vajadzēja apspriest daudz svarīgākas lietas.
Aizgājām visi uz viesistabu apsēsties kur visu parunāsim.
- Kā jau teicu jūs te esat lai apspriestu tava mazā brāļa apmācīšanu gan par tavas ģimenes slepkavām. Mēs ar Alīsiju esam atraduši kur ir viņi un pat kas tā par bandu. Problēma ir tāda kā viņi meklē gan tevi, gan Sebastjanu.
Maikls noteica sēžot ādas dīvānā.
- Ameris līdz ko būsim Sebastjanu apmācījuši būsim droši ka viņam būs vis kārtībā.
Alīsija noteica noliekot savu galvu uz Maikla pleca, saķerot maigi viņa rokas savējās.
- JŪS ABI ESAT KO IZKŪKOJUŠI!?!!?... BASTIJĀNAM IR TIKAI PIECI UN JA TAGAD VIŅŠ SĀKS!!... MĒS VARAM PA ĪSTAM BŪT APDRAUDĒTI!!
Mani nervi jau no dusmām gāja pušu. Es jau biju kājās Jiminam turot manu roku.
- Ameris..
Alīsija centās mani nomierināt taču velti.
- KO TU DOMĀJI?! GRIBĒJI MŪS PAKĻAUT LIELĀKĀM BRIESMĀM?!!? JA VIŅŠ SĀKS ATKLĀT SAVAS SPĒJAS UN SLĒPTOS TALANTUS... ZIEMEĻU VAMPĪRI NĀKS UN NOGALINĀS VIŅU, TIKAI PAR TO KA VIŅŠ IR APDĀVINĀTS!!!
Izkliedzu pēdējo teikumu pametot viesistabu dusmās kas manī bija. Teleportējos uz jumta. Nometos pie zemes apsēžoties pievelkot klāt savus ceļus. Saule tālumā jau lēnām ritēja. Pēc brīža kāds nu jau apsēdās man blakām.
- Ameris, vaig mēģināt.
- Tu arī Jimin!? Tu vispār apjaut kas ir ziemeļu vampīri?
Jautāju sabrūkot asarās skatoties uz Jimin.
- ja Ameris es zinu, kas viņi ir... Viņi mums atņēma meitu, bet tas neliek mums mēģināt. Varbūt nav nemaz tik slikti kā domā.
Viņš teica apskaujot mani viņa lūpām skarot manu pieri.
- Un ja ir?
Prasīju pa vidam šņukstot apskaujot Jimin ierokot savu galvu viņa krūškurvī. Cenšoties justies pasargātai.
- mums ir jāmēģina... Ja viņi nāks cīnīsimies ar visiem spēkiem.
Par brīnumu viņa vārdi mani mierināja.
- tev viņam ir jādod iespēja... Ja viņi nāks viņi viņu nedabūs.
Pieglaudos pie Jimina vērojot saulrietu.
- Labi... Man tāpat nav vairs izvēles.
Teicu nopūšoties lēnām aizverot savas acis sajūt vēju savos matos un Jimin smaržas, kuras reibināja mani.