Bad boy or Lie [ Park Jimin ]

Mana Mīlestība Nezudīs

Drīz vien bijām Romā un braucām pie prinča.
Iesēdāmies taksī, pateicām adresi un braucām uz norādīto vietu.
Pēc pāris stundām bijām tur. Izkāpām no takša pirms tam samaksājot par braucienu. Māja bija iespaidīga. Mazliet biedējoša, bet ļoti skaista.
Mūs abus jau sagaidīja kāda sieviete. Viņa līdzinājās ļoti gotam. Viscaur melns, tumšs makeup, pīrsingi.
- Jūs būtu?
Viņa jautāja drūmā tonī.
- Mēs atnācām, atrast princim sievu, manas vecmammas norīkojumā.
- labi, sekojiet man.
Viņa aizveda līdz prinča kabinetam.
- Ejiet lūdzu iekšā.
Jimin pieklauvēja pie durvīm un mēs abi devāmies iekšā kabinetā.
- Tu būtu Amerisa?
Princis piegāja pie manis, noskūpstot manas rokas delnas aukšpusi.
- Atvainojos, bet man blakus stāv vīrs, lūdzu varat bez šī iztikt?
Teicu jūtoties neērti un pretīgi.
- Atvainojos, domāju ka jūs būsiet mana sieva.
Varēja dzirdēt viņa balsī skumjas.
- Vis kārtībā, kurš negribētu Amerisu par sievu?
Jimin mani apskāva ar vienu roku.
- Timotej, varbūt mēs varētu apsēsties uz uzzināt kāda tipa sievietes jums patīk?
Ierosināju un līdz ar to pagāja vairāk kā stunda.
- Līdz mēs atradīsim īsto mēs dosim ziņu.
Jimin notieca paspiežot Timotejam pēdējo reizi roku un mēs abi devāmies ārā no kabineta.
Tā kā Jimin sarunāja ar princi, mums uz neilgu laiku atļāva izmanot kādu no viņa mašīnām.
- Zini viņš man patīk.
Jimin notieca liekot man palikt šoka stāvoklī.
- Nu kā draugs, es tak tevi nepamestu.
Jimins uzlika skūpstu uz manām lūpām.
- Mīļā, man tev vakarā ir sagādāts pārsteigums.
Viņš čukstēja manā ausī, iekožoties manā auss ļipiņā.
- Kāds?
Prāšņāju mēģinot uztaisīt savas kucēna acis tomēr neveiksmīgi.
- Noslēpums.
Viņš smaidot apskāva mani. Mūs lejā jau gaidīja mašīna. Jimin atvēra man durvis un pats devās otrā pusē sēsties.
Izbraucām no sētas un braucām uz viesnīcu. Ja, mēs paliksim uz kādu laiku viesnīcā.
-Jimin?
Jautāju Jiminam kurš bija aizņemts ar braukšanu, viņš ar noraizējušos skatienu paskatījās uz mani.
-m?
- Es tā iedomājos, varbūt mēs varētu sataisīt atlasi un izvēlēties princim sievu tā.
-laba ideja.
Viņš saņēma maigi manu roku un turpināja vērties uz ceļu.
Drīz vien piebraucām pie viesnīcas kurā mēs nakšņosim.
Abi ar Jimin izkāpām no mašīnas un devāmies iekšā viesnīcā.
Jutu ieejot iekšā ko drūmu.
Paņēmuši savu atslēdziņu gājām uz savu numuriņu. Jimin roka visu ceļu bija uz mana gurna līdz atskanēja stirps sprādziens, kas lika mums nokrist pie zemes. Nākamajā brīdī mēs abi skrējām lejā pa trepēm. Vis kur bija jābūt sienai pie durvīm ir izgrūsta, cilvēki kliedz un skrien.
-Nomierināties!
Kāds no viesnīcas administratoriem, centās nomierināt savus klientus, bet neveiksmīgi. Sākās apšaude visi bija pie zemes, gaidot ka beigsies tas vis un ieradīsies policija, ugunsdzēsēji un ātrie. Tomēr daži ievainotie ar biju un kur sprādziens bija jau ņamāja uguns liesmas.
- nomierini cilvēkus un es iešu norēķināties ar tiem kuri sāka apšaudi.
Viņš gribēja jau iet prom, bet es paspēju aizķert aiz viņa krekla.
- Jimin, es iešu ar tevi.
Jimin pienāca pie manis un uzlika skūpstu.
- Tas ir bīstami, mīļā klausi mani un nomierini viesnīcas iemītniekus.
Viņš čukstēja uzliekot vēl vienu skūpstu un atstāja mani, nesaprašanā.
Paskatījos apkārt un centos nomierināt satraucošos ļaudis.
Mierīga...
Mierīga....
Skaiti līdz desmit.

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

Eh, es eju viņu meklēt!

Izskrēju ārā no viesnīcas redzot Jimin saķērušu aiz abām rokām. Melnā ģērbti vīrieši tēmēja ar ieročiem uz viņu.
Jimin ieraugot mani palika šokēts un dusmīgs reizē.
- Nolaidiet ieroču stobrus, prom no mana vīra!
Teicu iekšēji pārbijusies.
- Mani vīri nepaklausīs tev.
Kāds no melnā ģērbtajiem vīriešiem bļāva un nāca uz mūsu pusi.
- Jūs abi pirmie mirsiet par manu plānu izjaukšanu!
Viņš parādīja diviem puišiem kuriem bija ieroči, kuri nu jau nāca uz manu pusi.
- ko tev vaig no tās viesnīcas? Cilvēkus pārbiedē līdz nāvei! Bērni no šoka lielā histērijā, daži no tiem pat ievainoti. Tāds bija tavs mērķis?
- Piedodiet..., piedodiet man!
Viņš izplūdot pēkšņās asarās lūdzās un lika nolaist ieročus.
Atļāvos pieiet tuvāk pie viņa, kaut tas var būt pēdējais mans solis.
- kur tev bija prāts?
- es... Es, nezinu! Kur es domāju! Tikai piedodiet man! Es tā vairs nedarīšu!.... Vediet mani pie savas mammītes!
- ja apsoli, pēc tam atgriezt viesnīcas zaudējumus.
- Ja es apsolu!
Divi puiši savāca viņu aiz rokām un veda uz kādu no mašīnām.
Drīz vien netālu no manis uzsprāga vēl kāds viesnīcas spārns.
- ES TEVI ATRADĪŠU!!!
Nobļāvu dusmās dzirdot jaunas klaigas. Jimin nemanāmi pielavījās pie manis mani nobiedējot.
- nebiedē tā mani!
Apķēros ar rokām gar Jimina kakla priecīga, jutu ka Jimina rokas apņem mani un pats no atvieglojuma nopūšas.
- Tā nedari vairs zebiekstes kundze.
Viņš notieca nopietnā balsī, manām acīm iepletoties divtik lielām.
- Kā zebiekstes kungs vēlas.
Jimin to izdzirdot atlaida mani un drīz vien sāka kutināt.
- Ak, zebiekstes kungs? Labi, šo es vēl atcerēšos un mūsu kāzās šo es vēl pieminēšu.
- Nē, Jimin!
Centos izlausties no Jimin tvēriena.
- Ko nē? Tu negribi kāzas ar mani?
Jimin itkā šokā tēloja ka ir satriekts.
- es gribu ar tevi kāzas, bet zebiekstes mūsu kāzās nevēlos redzēt vai dzirdēt!
Noteicu skatoties nopietni uz Jimin.
- labi, tad būs vardes.
Jimin nopietni notieca, liekot man automātiski piekrist, bet tikai pēc minūtes saprotot ko viņš pateica.
- Ko? Kādas vardes?.... Nekādas vardes nebūs mūsu kāzās!
Jimin nopūties domāja ko citu, cieši apskāva mani uzliekot maigu skūpstu uz manām lūpām.