My Robber (h.s)

1.4| Idiots&muļķe

[Chapter fourteen]

Izdzirdot Harijam ieejot savā birojā, es piecēlos no dīvāna un devos uz mājas durvju pusi. Atvēru klusām vaļā durvis pamanot Kristanu.

-Kristan?-Iejautājos saraucot uzacis, skatoties uz Kristanu. Viņš mani uzlūkoja uzsmaidot man.

-Harijs nepateica?-Kristans jautāja pacelot vienu uzaci uz augšu. Es noraidoši pamāju ar galvu.

-Protams,ka pateica,ka tu būsi,bet es nedomāju,ka ap šo laiku-Noteicu uzsmaidot Kristanam. Kristans pamāja ar galvu.

-Kur ir Harijs?-Kristans jautāja paskatoties aiz manis,kur neviena nebija. -Laikam savā birojā-Novilku paraustot plecus,neesot droša par savu atbildi.-Man viņu pasaukt?-

-Nē-Kristans atteica.

-Kur ir Stella?-Jautāju atceroties par mazo meitenīti. -Mājās ar auklīti-Kristans atteica.

-Vai...viņu nevar atvest uz šejieni?-Jautāju aizliekot matu šķipsnu aiz auss. Kristans paraustīja plecus.

-Ja,vestu tad man vajadzēs viņai aizbraukt pakaļ un es nedomāju,ka Harijs būs priecīgs ieraugot mani,ka es šeit neesmu kādu brīdi-Kristans noteica.

-Viņš to nepamanīs,jo droši vien būs savā birojā gandrīz visu dienu-Noteicu un Kristans sāka kaut ko apdomāt. -Un šeit ir vēl daudz citu apsargu,kuri šeit būs un es nedomāju, ka viņš pievērstu tik lielu uzmanību pārbaudot,kurā vietā tu esi. Tu pat tajā brīdī vari būt aizgājis uzlūkot mājas apkārtni-Teicu,mēğinot Kristanu pārliecināt,lai tikai mazā Stella būtu šeit.

-Labi-Kristans novilka. Es palecos augšā no priekiem sasitot plaukstas kopā. -Vai es varu braukt līdzi?-Jautāju cerīgi uzlūkojot Kristanu.

-Ar to,gan es neriskēšu,ja nu viņam kaut ko no tevis vajadzēs,bet tu nebūsi nekur apkārt?-Kristans jautāja.

-Viņš zina,ka no visiem es tev uzticos viss vairāk,pateikšu,ka izgāju nedaudz pastaigāt-Teicu paraustot plecus.

-Labi,ejam uz mašīnu-Kristans novilka ātrā solī ejot uz mašīnu. Es viņam sekoju uz viņa mašīnu.

***

Izkāpjot ārā no mašīnas,es jau ieraudzīju Stellu spēlējamies ārā laukā ar savā mantām,kamēr sieviete viņu vēroja,lasot žurnālu.

Ieejot pa vārtiem sieviete mūs abus uzlūkoja pieceļoties no krēsla,kur tikko bija sēdējusi. Viņa piegāja pie Kristana. Es lēnām aizgāju pie Stellas, kura vēl nebija mani un viņas tēti pamanījusi.

-Sveika mazā-Noteicu pieliecoties blakus Stellai. Viņa mani uzlūkoja un pasmaidīja.

-Džeida-Viņa iesaucās mani apskaujot. Es pasmaidīju paceļot viņu rokās.
-Paspēlēsimies?-Viņa jautāja ieskatoties man acīs.