-Stāviet-Iekliedzos asarām acīs,pati nezinot,ko es daru.
-Tas viss ir pārpratums-Teicu pieejot pie policistiem un Harija.
-Mazā,ko tu dari-Lūkass iesaucās nesaprašanā.
Piegāju pie Harija ieskatoties viņa zaļajās acīs. Noslaucīju piedurknē asaras.
...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
-Mēs atbrīvosimies no ķermeņiem un panāksim, lai tas izskatās pēc pašnāvības-Vinnijs nosaka pirms aiziedams ar pārējiem prom,kad viss ir ticis satīrīts.
Es noskatos caur logu kā visi aizbrauc prom, izņemot vīrus, kuru uzdevums ir sargāt māju un to teritoriju. Kad viņi ir prom, es pagriežos un ieraugu Džeidu iznākam no istabas.
-Harij?-Viņa jautājoši nosaka, nepaceļot skatienu no grīdas. Es neko neatbildot pieeju viņai nedaudz tuvāk, ieturot starp mums distanci.
-Kāpēc viņi ir pēc manis?-Džeida jautā paceļot skatienu uz augšu, ieskatoties man acīs.
-Lai viņi tiktu pie manīm-Es atbildu uz viņas jautājumu. Džeida noraidoši pamāj ar galvu, kas man liek saraukt uzacis.
-Kāpēc viņi vēlas mūs...mirušus-Džeida jautā, smagi nopūšoties.
Es uz viņas jautājumu neatbildu. Godīgi sakot man nav ne jausmas, kāpēc citi vēlas tikt klāt Džeidai, lai tiktu līdz manīm,bet par Džonu man gan viss ir skaidrs.
-Cik ilgi šis viss vēl turpināsies, es vairs nespēju. Kopš dienas, kad ierados šeit, tas nes tikai problēmas, arī tev-Džeida saka, aizlūstot viņas balsij.
Redzot viņu šādu, es nespēju to ignorēt un paciest zinot, ka viņai sāp un ka neko es nevaru darīt lietas labā, man tas vien liek justies slikti.
Es pieķeru sevi raizējoties par šo meiteni, kas stāv manā acu priekšā, cenšoties būt stipra, neizrādot emocijas, taču viņa to no manis nenoslēps. Nē. Man ir jāpārstāj šīs raizes. Man nav vietas, lai kādu mīlētu, es nespēju mīlēt.
-Saki, ka viss drīz beigsies!-Džeida saka, samirkšķinot acis vairākas reizes. Es pieeju pie viņas un iekļauju viņu apskāvienā.
-Drīz viss būs galā,mīļā. Tev nevajag par neko uztraukties. Tas kurš vēlas mūs piecus metrus zem zemes, drīz pats tur atradīsies.-Es nosaku.
-Es vēlos mājās-Džeida nočukst, kas nelīdz uzlabot šo situācijas gaisotni.
-Drīz,es apsolu,kad būšu droš, ka vairs nedraud briesmas, tu būsi brīva-Es nosaku un atlaižu viņu vaļā. Es nezinu cik drīz tas būs,kad būs droš viņai iet mājās, es pat apšaubu šo solījumu, kuru tik tikko biju solījis, kas var būt maldīgi.
-Tev jāatpūšas nedaudz-Es nosaku vērojot Džeidu. Viņa pamāj ar galvu.
-Ja tev nav iebildumu,es varētu viesistabā pagulēt?-Džeida jautā, kas man liek nedaudz pasmaidīt.
-Protams.-
* * *
Ejot uz virtuvi,es izeju cauri viesistabai, kur Džeida ir iemigusi. Es paņemu pledu no kumodes un uzsedzu to viņai virsū.
Ieejot virtuvē,no ledusskapja paņemu ūdens pudeli un soļoju atpakaļ uz savu biroju. Ieejot birojā,es pārskatu dokumentus par Deividu-viņu iepriekšējām nodarbēm,visās misijās, kurās viņš ir piedalījies, neizlaižot nevienu iesaistījušos personu.
Es pārskatu arī Džona dokumentus, vai nav nekas kopīgs,kaut mazliet, kas varētu Deividu novest līdz Džona nobeigšanai.
Deivids nebūtu viens no tiem, kas ņemtu un veiktu pirmo kustību, lai kādam uzbruktu, it īpaši bez iemesla. Taču,ja viņš vēlējās tikt vaļā no Džona, tad ir jābūt kaut kam svarīgam, ko neviens nezina, kā varbūt tikai pats Deivids un tas man liek aizdomāties.
No koncentrēšanās uz šo darbu ar dokumentiem mani izrauj telefona zvans. Ekrānā parādās Klaudijas vārds. Es nekavējoties paceļu klausuli.
-Kur jūs abi esat?-Atskan pirmais teikums no Klaudijas puses.
-Mājā, kāpēc jautā?-Es nosaku iemarķējot dažas lietas papīros, kas varētu izpalīdzēt vēlākam laikam.
-Džeida ir šobrīt tieši ar tevi?-Klaudija jautā,kas man liek pavisam novērsties no dokumentu skatīšanas.
-Nē,viņa ir viesistabā,kamēr es esmu birojā. Kāpēc tu jautā?-Es jautāju.
-Kāds ir uzlauzis sistēmu un atslēdzis visas kameras mājā un mēs nevaram piekļūt datu sistēmai.-Klaudija turpina,-Un kāds šobrīt no Džeidas numura raksta. Viņa var šobrīt neatrasties viena un ir liela iespēja, ka jums draud briesmas, jums būtu pēc iespējas ātrāk jātiek laukā no mājas, Harij.-Klaudija saka.
-Tu jau kādu atsūtīji uz šejieni?-Es jautāju pieceļoties no krēsla, paņemot ieroci.
-Jā viņi jau ir ceļā ar Džeriju, jeb kurā brīdī viņiem jābūt klāt-Klaudija nosaka.
-Paldies, es vēl ziņošu-Es saku un nometu klausuli.
Pielādējis ieroci, es eju uz viesistabas pusi, kur Džeida bija pēdējo reizi, kad viņu redzēju.
Katru reizi sperot soļus tuvāk viesistabai, es esmu gatavs izšaut. Tiekot pie viesistabas, es tajā ielūkojos, redzot tikai Džeidu guļam.
Es nolaižu ieroci, ātri pieejot pie Džeidas.
-Džeida celies! Mums jāiet-Es saku cenšoties piemodināt meiteni. Viņa uzreiz ir augšā.
-Kas noticis Harij?-Džeida miegaini jautā.
-Mums ir jāiet, pēc tam visu uzzināsi-Es nosaku un uzlūkoju viņas telefonu, kas stāv blakus uz galda, ieslēgts.
Džeida netērējot laiku pieceļas kājās un mēs dodamies ārā no mājas. Es paņemu pa ceļam mājas atslēgas.
Izejot ārā no mājas, es neredzu nevienu no vīriem, kas apsargā māju, kas man liek apstulbt.
Iekāpjot mašīnā, es iedarbinu motoru un uzlūkojot pēdējo reizi māju, es izbraucu no pagalma, braucot uz mītni-kas par atrašanos vietu zin tikai es,Džerijs ar Klaudiju un dažiem uzticamiem vīriem-,kur visi satiekas uz sanāksmēm.
-Uz kurieni mēs tagad braucam un kas notiek?-Džeida jautā nesaprašanā.
-Mēs tagad braucam uz drošāku vietu-Es nosaku, ignorējot pēdējo teikuma daļu.
-Atbildi uz otro jautājumu, kas pie velna notiek Harij-Džeida saka.
-Es nezinu,tev nav par neko jāuztraucas-Es nosaku un ieslēdzu radio pagriežot to nedaudz skaļāk, lai izvairītos no Džeidas jautājumiem.
Atceroties, ko Klaudija teica par Džeidas telefonu, tas man vien lika aizdomāties.
Kopš dienas, kad es viņu atvedu uz māju, es parūpējos,lai to nevarētu izsekot un tiku vaļā no tā, bet tagad tas atradās manā mājā, viesistabā uz galda.
