My Robber (h.s)

0.8|Iespēja palaista vējā

[Chapter eight]

Pēc skūpsta,kurš šķita mūžīgs mēs viens no otra atrāvāmies pēc elpas.

Viņš lūkojās manās acīs un es vēros viņa acīs. Es nezināju,ko šobrīt iesākt, vai kaut ko teikt,vai klusēt šajā klusumā,vai arī šobrīt pazust no Harija redzes loka,lai tikai es viņu šobrīt neredzētu.

Tas nebija pareizi to,ko es tikko biju izdarījusi. Vismaz man tas likās nepareizi,jo man jau ir puisis,bet mūs izšķīra viena liktenīgā diena,kad tiku nolaupīta un atvesta uz šejieni,bet Harijs teica,ka šādi man būšot daudz labāk un drošāk.

Šos vārdus es nekad neizpratu no viņa. Kā es varu atrasties labākā un drošākā vietā,ja viņš mani nolaupīja.

Tā bija parasta diena vai pareizāk sakot vakars. Viss bija satumsis un es devos lēnā solī uz mājām,izbaudot silto vasaras vēju,kas plivināja manus matus vējā.

Biju ceļā  uz manām mājām pie Lūkasa,kas man šķita dīvaini,jo Lūkass pēdējās dienās bieži apciemoja mūs ar mammu.

Zināju,ka kaut kas nav tā kā vajag,jo mammai nekad viņš nav paticis,bet tagad viņa labprāt ar viņu satiekas katru dienu.

Es nezinu,kas starp viņiem ir noticis,bet esmu laimīga,ka viss ir kārtībā un viņai vairs nav pretenziju pret viņu.

Iegriezos uz šauro,tumšo ieliņu,kur neviena cita nebijai,izņemot tikai mani. Spēru soļus ātrāk uz priekšu sajūtot,kādu man sekojam.

Pagriezos un paskatījos uz aizmuguri,kur nevienu nemanīju.
Kad pagriezos atpakaļ manā priekšā stāvēja vīrietis un tad palika melna tumsa. Un atverot vaļā acis es atrados šeit.

-Harij,mēs...atvainojos,mēs labāk iesim-Klaudija teica atverot vaļā mājas durvis.

Es paskatījos uz Klaudiju un Džeriju, kuri mūs vēro. Tagad attapos,ka Harijs man vēl joprojām atrodas dažu centinetru attālumā.

Izlīdu caur apakšu ārā un uzskrēju uz savu istabu,atstājot visus trīs lejā.

Tam tā nevajadzēja notikt. Man nevajadzēja atbildēt ar skūpstu Harijam. Es esmu tāda muļķe. Ko Lūkass teiks,kad par šo uzzinās,tad ja viņš par to uzzinās.