My Robber (h.s)

2.1 | Vairāk nekā mēs

[Chapter twenty-one]

Izberzēju acis pieceļoties sēdus. Nožāvājos paskatoties uz Hariju,kurš tikko iznāca no vannasistabas.

Viņš paskatījās uz mani un novērsās pieejot pie skapja.

-Man būtu bijis ērtāk gulēt uz dīvāna.-Harijs teica ar muguru pret mani. Es saraucu uzacis,neko neatbildot.

-Sākumā aizņem pusi gultas un tad nākamajā brīdī es atrodos pie zemes.-Harijs turpināja.

-Atvaino.-Miegainā balsī noteicu un izkāpu no gultas,ejot uz durvju pusi. Izejot no istabas,es devos uz savu guļamistabu,lai pārğērbtos.

Ieejot istabā,es iekritu gultā uznākot atkal miegam. Aizvēru acis uz dažām minūtēm.
Kad gandrīz biju iemigusi,Harijs ienāca istabā.

Viņš pienāca pie gultas un pieliecās uzlūkojot mani.

-Mums ir jāparunā-Harija teica. Es nožāvājos piesēžoties sēdus.

-Tu vēlies rītu iesākt sliktā omā?-Jautāju izberzējot acis.

Nedzirdot Hariju atbildam,es atveru acis sastopoties ar viņa skatienu. Ievelku dziļu elpu un pieceļos sēdus ar muguru pret gultas malu.

-Ko tu vēlies zināt?-Jautāju paceļot uzaci uz augšu. Apdomāju visas iespējamās atbildes,ko viņam varētu atbildēt uz jautājumu,zinot kādu viņš uzdos.

-Tu droši vien jau zini par ko runāšu un manu  jautājumu,kuru uzdošu, tāpēc nesakot tu man vari atbildēt-Harijs nosaka un es pamāju ar galvu.

-Es jūtos tā itkā mani,kāds novērotu- Nosaku un Harijs uz brīdi sastingst.

-Novēro?-Viņš jautā savilcis uzacis.
-Cik ilgu laiku?-Harijs pieceļas, stāvus izbraucot ar roku cauri matiem.

-Jau kādu ilgu laiku-Klusākā balsī nosaku,novēršot savu skatienu no Harija.

-Un to tu pasaki tikai tagad-Harijs saka paliekot nopietnāks.

-Es atvainojos,zinu man vajadzēja tev to pateikt ātrāk-Nosaku uzlūkojot logu un tad atkal pievēršoties Harijam.

-Atrāk? Tev to man vajadzēja pateikt jau kopš pirmās reizes-Harijs saka novēršoties no manis. -Tu sasodīts saproti,kas par šo laiku varēja notikt?-Harijs paaugstinātā balss tonī saka.

-Ak,dievs! Es jau atvainojos,ko tev vēl vajag? Šis tev nekādi nepalīdzēs atrisināt problēmu paceļot balsi pret mani. -Saku apmetot acis uz riņķi.

Izdzirdot durvis aizveramies, mēs izdzirdam pazīstamu balsi un tiekam iztraucēti sarunā.

-Ej pie Džerija un atrisini problēmu, kamēr es izguļos-Pēdējo reizi pasaku un apguļos uzsedzot virsū segu.

-Tu esi nepārspējama-Harijs nočukst zem elpas izdodoties no istabas.

Harija POV.

-Kautko  jaunu noskaidroji?-Jautāju piesēžot. Džerijs pamāj ar galvu, apsēžoties ar skatu uz mani. -Stāsti.-

-Džons patiesi ir izbraucis no pilsētas un viņa vīri ballē nebija dēļ jums,ja protams viņi vēl strādā Džona labā-Džerijs nosaka.

Es saraucu uzacis, novērojot Džeriju. Par ko viņš šobrīt runā? Kā man tas bija jāsaprot, ka viņi vēl strādājot pie Džona.

-Ko tu ar to domā,ja viņi protams strādā vēl pie Džona. Tu gribi teikt, ka Džons šajā lietā nav iesaistīts.- Saku apdomājot dzirdēto.

-Tieši tā. Ballē Džona vīri bija dēļ Deivida, kurus viņš pats nolīga un liela iespēja,ka Džonam nav nejausmas.-Džerijs saka.

-Kāds iemesls viņam bija to darīt? Ja protams Džons ar Deividu nav uz vienas rokas.-Jautāju nedaudz apjucis.

-Stipri apšaubu,ka abi varētu būt uz vienu roku. Viņi nav kontaktējušies ilgu laiku. Esam pārliecināti,ka Deividam kaut kas ir aiz ādas,jo pārbaudot viņa mašīnu mēs atradām izsekošanas ierīci-Džerijs saka.

-Viņš mūs izsekoja visu šo ceļu?Viņš šo visu laiku zināja,kur atradāmies? Es viņu nozmiegšu. Kāda velna pēc viņš to darīja? Viņš noteikti tad var visu izskaidrot par kamerām-Saku saraucot pieri.

-Par kamerām. Tas nav neviens no viņiem. Neviens,ko tu pazīsti. Jūs novēroja Mihaels Koldžesto. Šis var izrādīties arī viltus vārds,jo mūsu servisa tīklā uzrādījās tas pats cilvēks ar vairākām identitātēm,bet ir liela iespēja,ka šis ir šīs personas īstais vārds-Džerijs nosaka.

-Mihaels Koldžesto? Pirmo reizi dzirdu šo vārdu-Saku apdomājot.
-Džeida!-Nosaku.

-Kas ar viņu?-Džerijs jautā nedaudz apjucis.

-Varbūt Džeida zina šo cilvēku-Saku pieceļoties no krēsla,ejot uz izejas pusi.

-Tu patiešām domā,ka ar šo varētu būt kāda sakritība?-Džerijs jautā sekojot man no muguras.

-Tu mani apšaubi?-Jautāju apgriežoties ar skatu pret Džeriju, sakrustojot rokas.

  *    *     *

Džeidas POV

-Mihaels Koldžesto? Kas ar viņu?-Jautāju paceļot uzaci uz augšu.

-Tu viņu pazīsti?-Džerijs jautā. Es pamāju ar galvu.

-Mums ir pagātne, nav viena no tām labākajām. Kāpēc jūs jautājiet?-Nosaku uzlūkojot abus vīriešus.

-Tā pat vien-Harijs nosaka paraustot plecus,ejot ārā no guļamistabas.

-Pagaidi! Kas notiek? Ja nekas nebūtu noticis,es apšaubu,ka tu kaut ko jautātu par viņu-Nosaku pieceļoties kājās,pieejot priekšā durvīm nelaižot abus ārā.

-Kā jūs vispār par viņu uzzinājāt un viņu īsto vārdu? Kā jūs atradāt viņu?-Jautāju apmulsusi ar cerību,ka nekādu citu informāciju viņi neatrada.

-Kas? Tu kaut ko zini,ko mēs nezinām?!-Harijs nepārliecināti saka.

-Es pat nezinu,ko jūs zināt-Nosaku paejot nost no durvīm.-Jūs varat iet,es vēlos nedaudz atpūsties-

Džerijs ar Hariju mani dīvaini uzlūkoja un devās ārā no istabas. Es smagi nopūtos aizvērdama durvis.

Iekritu gultā ar seju spilvenos. Harijs neko nedrīkst uzzināt par Mihaelu neko vairāk. It īpaši neko lieku par mūsu pagātni,ja nē ar mani ir cauri.

Harija POV.

-Džeida kaut ko zina,vairāk nekā mēs par viņu uzzināsim-Džerijs saka. Es pamāju ar galvu. -Tev vajag parunāt ar viņu un dabūt informāciju. Varbūt mums viņa ir noderīga un varbūt izskaidrot faktu,kāpēc viņš novēro-Džerijs nosaka.

-Tas ko es arī darīšu,ja protams viņa atbildēs.-Nosaku. Zinot,ka viņa kaut ko slēpj man neliek mieru. Man no viņas pēc iespējas ātrāk jāiegūst informācija,lai kāda tā būtu. 

-Es centīšos noskaidrot pēc iespējas vairāk informāciju par Mihaelu,ja kaut ko uziešu uzreiz došu ziņu.-Džerijs nosaka izejot no mājas.