Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Paslēpes.

Ieejot istabā, es aizveru durvis un Harijs bija jau ielīdis gultā, lai ietu gulēt, bet es viņu iztraucēju. Viņš izskatās nedaudz pārsteigts, ieraugot mani savā istabā, labi man arī tā būtu. Nezinu ko lai saka, jo viņš kā nekā mani negaidīja te.

-Gabriela, kas noticis? Izkāpjot no gultas, es uzreiz pagriežos uz otru pusi, lai man nebūtu jāredz viņa kailā augša.

-Uzvelc kaut ko, tad es tev pateikšu ko vēlējos. Ceru, kad viņš uzvilks ko virsū, jo es nespēšu novērst skatienu. 

-Tu nespēj paskatīties uz mani? Jutu, kad viņš man bija pienācis  tuvāk nekā gribētos. 

-Harij, man nepatīk ja vīrietim nekas nav uzvilkts virsū. Centos to pateikt tik nopietni, lai viņš to saprastu, bet man ir aizdomas, kas tas nenotiks.

-Gabuc, tu esi manā istabā un es varu darīt ko gribu. Tā kā jautā, ko gribēji. Nu labi, tad man nāksies pagriezties.

-Es gribēju pajautāt vai varu dabūt savu telefonu. Sakot to, es ieskatos viņa acīs, lai man nebūtu jāskatās zemāk.

-Mīļā, telefonu tu nedabūsi kādu laiku. Viņš atradīsies pie manis. Arlabunakti mīļā. Tā jau domāju, kad viņš man nedos, bet bija vērts mēģināt.

-Nu labi. Pasakot to, pagriežos un dusmīga dodos prom, aizcērtot viņa istabas durvis.

Esmu uz viņu tik dusmīga, kad nespēju pat iedomāties ko viņam izdarīt.  Iekāpjot gultā, es izslēdzu lampu un mēģināšu aizmigt, jo man svešā vietā ir grūti aizmigt.

***

Ir pienācis jauns rīts un Gabriela jau ir pamodusies no tā ka viņa dzirdēja šāvienus. Viņa uztraukusies piecēlās no gultas, bet pirms tam viņa apģērbās, lai jebkurā gadījumā varētu aizmukt no šejienes. Viņa atvēra durvis un gāja uz to pusi, kur dzirdēja balsis. Viņa piegāja pie kādām durvīm un viņa tur ieraudzīja trepes, kuras ved uz augšu. Gabriela uzkāpa uz pirmā pakāpiena un sāka iet uz vietu, kur no sākuma bija dzirdējusi balsis. Gabriela uzkāpusi līdz pašam galam, apstājās kā zemē iemīta, jo  ieraudzīja drausmīgu skatu. Viņa redzēja kā Harijs tēmē ar ieroci kādam pusmūža vīrietim un viņa pagriezusies skrēja augšā pa pakāpieniem, lai tikai tiktu prom no tās vietas.

Gabriela uzskrējusi augšā pa pakāpieniem, turpināja skriet lejā pa trepēm, kas veda uz pirmo stāvu. Viņai bija vienalga vai viņš viņu atradīs, vai viņu nogalinās Džesika. Viņa pieskrēja pie āra durvīm un pārbaudīja vai tās ir vaļā. Tās brīnumainā kārtā bija vaļā un viņa atvērusi durvis skrēja ārā no lielās mājas, kurā uzturējās tikai neilgu laiku. Gabriela pieskrēja pie vārtiem un tās centās atvērt, bet tie bija aizslēgti un viņa sāka rāpties pāri žogam. Viņa paskatījās uz atpakaļu un  ieraudzīja, ka Harijs skrien ārā no mājas un ātri nolekusi no žoga, skrēja uz meža pusi. Ieskrējusi mežā viņa paslēpās aiz kāda liela krūma un tagad viņa uzelpoja, ka ir tikusi no viņa vaļā, bet tas neturpinājās ilgi, jo viņai priekšā nostājās kāds puisis ar blondiem matiem un zilām acīm. Gabriela patina atpakaļ momentu, kad viņa redzēja šo puisi un viņa atceras, ka viņš viņu vakar nolaupīja.

Gabrielas skata punkts.

-Lūdzu neved mani atpakaļ uz to midzeni. Es skatījos uz viņu ar kucēna acīm, kas parasti izdodas, bet šoreiz tas laikam nelīdzēs. Man vajag riskēt vēlreiz, bet nezinu vai tas izdosies.
-Uz mani tas neiedarbosies ,bet tagad celies, jo boss ir dusmīgs. Viņam pat nebija nekāda reakcija.
-Viņš ir idiots, kurš nogalina nevainīgus cilvēkus. Es biju dusmīga un pateicu ko domāju par viņu.
-Ja viņš būtu nevainīgs, tad arī nenogalinātu. Tas puisis runāja nopietni un man pār ķermeni pārgāja šermuļi, jo viņš to pateica pārāk nopietni.