Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Spēlītes.

Nākamajā rīta pamostos no tā, kad nosveras gultas mala un man šķiet, ka tas ir Harijs, jo sajutu viņa odekolona smaržas.

-Labrīt Gabi. Pagriežos pret Hariju un viņš šorīt smaida, bet man gan tā nav.
-Labrīt, kaut ko gribēji? Man jācenšas mazāk uzturēties viņa tuvumā, jo vakardienas sajūtas var būt daudz spēcīgākas un tas nebūs labi.
-Gabi, tev viss labi? Viņš pārbauda vai man nav temperatūra, bet šim visam ir kas cits.
-Jā viss labi, tagad vari iet. Pagriezos uz otru pusi, lai man nevajadzētu skatīties viņa acīs, jo tās ir pārāk skaistas, ka nespēju novērsties.
-Gabi, kas notiek? Vakar tev bija labāks garastāvoklis. Viņš centās ar mani runāt, bet tagad nekas nesanāks, jo es no viņa centīšos izvairīties.
-Harij, ko tu gribi? Dusmīga jautāju, jo man apnika viņa klātbūtne.
-Īsti jau neko, bet gribēju atnākt tevi pamodināt un pateikt, ka brokastis jau ir gatavas. Es netaisos ar viņu ēst pie viena galda, jo esmu pārliecināta, ka viņš uz mani skatīsies.
-Es vēlos vēl pagulēt un tu vari iet. Labu apetīti. Atkal pagriezos, lai gulētu tālāk, bet tas ķēms atkal ierunājās.
-Esi pēc desmit minūtēm lejā. Netaisos klausīties viņu.
-Es pati protu taisīt ēst un tagad pazūdi. Es nevaru izrādīt nekādas jūtas un viņš nebūs tas cilvēks, kas būs mans īstais, jo mēs esam atšķirīgi cilvēki un varbūt es viņam neinteresēju.
-Esi pēc desmit minūtēm lejā un ja nebūsi, tad es tevi ar varu nonesīšu lejā. Viņš to pateica diezgan nopietni, bet kad viņš aizies, es aizslēgšu durvis, lai viņš netiek iekšā manā istabā.

Harijs laikam domā, kad es klausīšu, bet viņš pat nenojauš, ka es spēju arī uz ko citu. Kad Harijs ir izgājis no istabas, es uzreiz aizslēdzu savas durvis, lai Harijs netiktu manā istabā

Harija skata punkts.
Vakardiena bija nedaudz par traku, bet, kad apskāvu Gabi, es sajutos nedaudz labāk un viņa spēja mani nomierināt ar savu skatienu un smaidu.  Es nezinu, kas tas vakar bija, bet man šķiet, ka tas viss bija izplānots, taču es centīšos to ignorēt, jo meitene man ir daudz svarīgāka nekā tas viņu plāns. Varu garantēt, ka puiši palīdzēja to īstenot, bet vairāk iesaistījās Zeins. Viņam laikam Gabriela arī ir svarīga, bet viņš viņu uztver kā savu māsu.

Izejot no savas istabas, es devos uz Gabrielas istabu, lai viņas pamodinātu, jo pēc piecpadsmit minūtēm būs brokastis un es ceru, kad viņa nebūs tik ietiepīga un pievienosies brokastīm. Atverot vaļā durvis, es pamanu, kad Gabriela vēl guļ, bet viņa laikam izdzirdēja durvju atvēršanos, jo viņa sāka mosties. Apsēdos uz gultas malas un gaidīju, kad mana princese pagriezīsies pret mani un es varēšu ieraudzīt viņas apburošās acis.

***
Kad izgāju no Gabrielas istabas, tad varēja dzirdēt kā aizslēdzas durvis un tas laikam nozīmēja, ka viņa nenāks brokastīs. Tas mani nedaudz apbēdināja, jo viņa no manis vēlas izvairīties. Gabriela neizklausījās pārāk priecīga, ieraugot mani, tikai es nesapratu kāpēc. Man likās, kad pēc vakardienas viss būs labi, bet laikam tā nemaz nav. Esmu nedaudz vīlies.

Gabrielas skata punkts.
Beidzot varēju kārtīgi izgulēties un mani neviens netraucēja, jo biju aizslēgusi savas istabas durvis. Izkāpusi no gultas, es piegāju pie loga un atvēru vaļā nakts aizkarus, bet pēc tam attaisīju vaļā logu uz vēdināšanas režīmu, lai istabā ienāk svaigs gaiss. Paņēmusi no krēsla savu halātu, es to uzvilku virsū un devos lejā uz virtuvi, lai varētu sev ko uztaisīt ēst, jo biju jau nedaudz izsalkusi. Es ceru, kad man nebūs jāsatiek Harijs, jo nevēlos pašlaik viņu redzēt, bet virtuvē viņš bieži neuzturas, tāpēc varbūt nevajadzēs viņu satikt.

Ieejot virtuvē, es taisnā ceļā dodos pie ledusskapja, lai apskatītos ko sev uztaisīt, bet atverot ledusskapi, es pamanu, ka tas ir pilnībā tukšs. Esmu pārliecināta, ka šo izdomāja Harijs, lai mani pamocītu, bet es būšu gudrāka. Es izdomāju, kad Zeins man varētu palīdzēt tikt uz kādu pārtikas veikalu, ja vien viņš tam piekritīs, bet pārējiem es neprasīšu palīdzību.

Pieklauvējusi pie Zeina istabas durvīm es sagaidīju, kad viņš pateica vārdu "ienāciet", tad atvēru vaļā durvis, lai varētu paprasīt vai nevar mani aizvest uz kādu veikalu. Atverot vaļā durvis, es ieraugi Zeinu, kurš kaut ko darīja savā datorā, bet tad pagriezās pret mani.

-Sveika. Kaut ko gribēji? Zeins skatījās uz mani, kad jautāja.
-Tu zini, ka ledusskapis ir tukšs? Viņš sarauca uzacis un tad paskatījās atkal uz mani ar dīvainu skatienu.
-Nē, bet pa nakti, tas bija pilns, jo gāju pakaļ pēc apelsīnu sulas. Tātad Zeins par to neko nezina un tas varbūt pat ir labi.
-Tu varētu mani aizvest uz kādu pārtikas veikalu? Es ceru, ka viņš piekritīs, jo savādāk man būs jātiek pašai pēc pārtikas, kaut vai .
-Esi gatava pēc desmit minūtēm virtuvē. Man uz sejas parādījās neliels smaids, jo viņš piekrita mani aizvest.
-Paldies tev. Harijam par to kaut ko teiksi? Man jau ir vienalga, bet būtu labi ja neteiktu, jo viņš vēl kaut ko var izdomāt.
-Neko neteikšu, jo Harijs to noteikti to visu ir izplānojis. Pasmaidu pie sevis.
-Labi, es eju apģērbties. Man uz sejas parādījās neliels smaids, bet tas uzreiz nodzisa, kad pie savas istabas durvīm pamanu Hariju, kurš vēroja mani.

Ejot garām Harijam, es izdomāju viņu ignorēt. Tagad man ir iespēja ar viņu nerunāt, es ceru, kad man tas izdosies. Lai Harijs pamokās un es viņu pakaitināšu ar to, kad ar pārējiem runāšu, bet ar viņu nē, tas viņu ļoti nokaitinās.

-Gabi, kā gulēji? Kad biju piegājusi pie durvīm, viņš man jautā, bet es to noignorēju un iegāju istabā, aiz sevis aizslēdzot durvis, lai viņš netiktu iekšā manā istabā.

Piegājusi pie skapja, es atveru to un tajā ieeju iekšā, lai izvēlētos sev piemērotu apģērbu šim laikam. Ārā bija drūmains un noteikti auksts, jo istabā varēja just vēso gaisu, tas man lika atcerēties, kad biju atvērusi logu. Aizverot logu, es uzreiz atgriezos skapī, lai no tās izņemtu melnas bikses, biezu pelēku džemperi ar augsto kaklu un melnu ādas jaku.

***
Kad esmu apģērbusies, es aizeju iztīrīt zobus un sataisīt matus astē, jo ārā arī ir vējš. Paskatos pulkstenī un man vēl ir atlikušas divas minūtes, tāpēc devos lejā, bet pie durvīm vēl joprojām stāvēja Harijs, kurš bija atspiedies pret sienu un nu es laikam netikšu prom.

-Gabi uz kurieni? Viņa balss atskanēja aiz muguras, bet es turpināju savu ceļu līdz viņš mani saķēra aiz rokas un piespieda pie sienas.
-Gabi, tu zini, ka nevari nekur doties ārpus teritorijas? Stulbenis.
-Jā, zinu, bet es nebūšu viena. Izrāvusi savu roku, es turpināju ceļu uz virtuvi, kur noteikti jau būs Zeins.

Harija skata punkts.
Kad Gabriela ar mani runāja tādā tonī, tad tas mani ļoti kaitināja, bet viņas attieksme vēl jo vairāk. Es zinu, kad viņai ir savāds raksturs, bet man tas meitenē patīk, jo viņa nav no tām meitenēm, kas centīsies iegūt manu uzmanību. Man patīk tas, ka viņa cenšas no manis izvairīties, bet es viņai to neļaušu, jo vēlos, lai viņa manī iemīlas un nespēj mīlēt nevienu citu puisi. 

Klusām sekoju Gabrielai, lai noskaidrotu ar ko viņa taisās braukt, jo man jāzina kas viņas pieskatīs. Visvairāk uzticos Zeinam, jo viņš ir daudz stiprāks un viņš meiteni uztver kā savu māsu.

***
Pēc Gabrielas iegāju virtuvē un mani pārsteidza tas, ka Zeins te bija vienīgais, jo Nails parasti atradās virtuvē, kur kaut ko ēda.

-Hey Harij. Zeins ar mani sasveicinājās, bet Gabriela nopūtās.
-Zein, kur jūs brauksiet? Skatījos uz Gabrielas, kura pagriezās pret mani.
-Gabi, brauksim, man vēlāk ir darīšanas. Zeins izvairījās no atbildes un man tas nepatika.
-Zein, es tev ko jautāju. Viņš apstājās un pagriezās pret mani.
-Nezinu, kur braukšu, bet tava princese vēlas uz tirdzniecības veikalu. Lieliski. Superīgi, viņa pat nepajautā man vai var braukt.
-Attā. Viņi izgāja no ēkas un tagad es nezinu ko darīt.

Turpinājums būs nākamajā daļā. Gaidiet.