Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Romantiskas vakariņas.

Nezināma sajūta pārņem mani, kas vien šķiet, kad esmu kaut kur, kur ir mana īstā vietā. Man liekas, kad manas domas par Hariju nav mainījušās, bet es jūtu ko tādu ko nekad agrāk nebiju jutusi. Kaut vai mums nebija pats labākais sākums, iepazīstoties, bet tomēr mana sirds dara savu. Viņš cenšas man pievērst savu uzmanību, bet es no sākuma to nesapratu līdz brīdim, kad man tas pieleca. No sākuma viņam bija tas aukstais skatiens, lai nespētu izrādīt savas jūtas pret mani, bet tad viņš palēnam sāka mainīt savu attieksmi pret mani. Dzērumā viņš atklāja savas jūtas, pat ja es tam neticēju, bet tajā brīdī man bija maza cerība, ka tā varētu būt patiesība.

Nespēju noticēt tam ko tagad domāju, jo kā nekā viņš mani nolaupīja un tagad viņš cenšas man pielabināties. Nezinu vai man vajadzētu viņam piedot, bet varbūt ja piedotu, tad mana dzīve mainītos, taču es nezinu ko man darīt. Manās domās ir apjukums, kaut vai runāju ar mammu, tas tik un tā man neliek mieru. Tiešām nezinu ko iesākt.

Kādu laiku mēs jau atradāmies ārpus pilsētas un es nezinu, kur viņš mani ved. Vēljoprojām neesmu izdomājusi, kur es tieku vesta un ko viņš būs man sagatavojies. Harijs bija saņēmis manu kreiso plaukstu savā, bet kad vajadzēja pārlikt ātrumu, tad viņš atlaida un pēc tam atkal saņēma to savā. No sākuma, nebiju īsti apmierināta, bet ja man pret viņu ir jūtas, tad centīšos būt nedaudz mierīgāka un ļaušu viņam šādi darīt, bet ne visu, kas viņam ienāks prātā. Šoreiz ļaušos savām jūtām, lai justos laimīga, jo nevēlos ieslīgt mīlas depresijā. Tad iespējams neviens neuzzinātu par mani un Hariju un es dzīvotu mierīgu dzīvi, bet tagad ir mans laiks, lai padarītu savu dzīvi laimīgu. Šis ir mans pēdējais lēmums un es to vairs nemainīšu pat ja sākšu pārdomāt. 

Paskatos uz Hariju un nedaudz pasmaidu, kad beidzot esmu izlēmusi savu laimi veidot kopā ar cilvēku, kuru nespēju nemīlēt. Biju nedaudz palasījusi par viņu, bet mani tas neietekmēs, jo zinu, kad Harijam pret mani ir jūtas un mums būs kopīga nākotne pat, ja kāds centīsies to noliegt. Neviens nespēs stāties manai laimei, neviens. 

-" Harij, cik mēs ilgi vēl brauksim?" Skatoties uz viņu, es jautāju, jo vēlējos redzēt kāda būs viņa reakcija. Viņš noteikti domāja, kad es visu ceļu klusēšu un neuzdošu šo jautājumu.

-" Vēl kādas divdesmit minūtes un tad būsim klāt, bet pirms tam, es tev aizsiešu acis, lai tu neredzi manu pārsteigumu." Viņš nedaudz novēršas no ceļa, ieskatoties manās acīs, bet tad turpina skatīties uz priekšu, lai neizraisītu avāriju.

-" Man nepatīk, ja man taisa ciet acis. Es nejūtos droši un man ir bail, kad tu mani vari kaut kur atstāt un pats aizbraukt prom." Kopš mani nolaupīja, man tagad ir bail no acu apsējiem un es nezinu kāpēc, nejūtos droši, ja esmu svešā vietā.

-" Mīļā, neuztraucies. Es tevi neatstāšu un nenolaupīšu, vari būt droša." Viņš apstājas ceļa malā un pagriežas pret mani. -" Tev ir jāzina, kad es tev pāri nedarīšu, jo tu man esi viss un es nevēlos pazaudēt tavu mazo uzticēšanos man. Redzu, kad tu centies man uzticēties un es tev pierādīšu, kad tu man esi svarīga." Pasakot to, viņš mani apskauj un es aplieku savas rokas ap viņa sprandu. 

Nedomāju, ka kādu reizi jutīšos tik pasargāta un mīlēta. Liekas, ka tas viss ir sapnis, pamostoties es atgriezīšos realitātē un šis viss izrādīsies sapnis. Vismaz labi, kad šis nav sapnis, bet gan realitāte. Viņa tuvums un patīkamais aromāts mani nomierina. 

-" Varbūt brauksim?" Šādi jau varētu vēl ilgi, bet es ātrāk gribu redzēt pārsteigumu.

-" Labi, es tev tagad aizsiešu acis, lai tu nenojaustu, kas man ir padomā." Harijs no kabatas izņem kādu tumši melnu lakatu un saloka to tā, lai nebūtu pārāk plats un pārāk šaurs.