Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Vajadzīgs miers

Iekāpjot Harija mašīnā, es dusmīga pagriežos pret Hariju, kurš smaida, bet man tas galīgi neko nelīdzēja. Viņš visu laiku tā dara, kad man kaut kas nepatīk, to es biju pamanījusi, ka man kaut kas nepatika.

-" Harij, ar kādām tiesībām tu gāji iekšā skolā? Tu labi zini, kad starp mums viss ir cauri." Man tiešām nepatika tas brīdis, kad viņš bija pie klases, iespējams viņš to darīja speciāli, lai varētu atrasties man tuvuma.

-" Es zinu tevi un tu jebkurā brīdī varēji aizmukt, tāpēc labāk gaidīju tevi pie klases." Tā ir taisnība, jo es būtu kaut kādā veidā izlavījusies no skolas tā, lai viņš mani nepamana.

-" Labi, man vienalga, ved mani mājās." Sakot to, es iekārtojos mašīnas sēdeklī, turpinot skatīties pa logu.

Pēc mēneša.

Bija atkal pienācis agrais rīts, kad vajadzēja celties un taisīties uz skolu, bet draņķīgais laiks aiz loga, it nemaz nepalīdzēja saņemties, lai uzsāktu darbadienas rītu. Šodiena nesolījās pārāk laba, jo aiz loga kārtīgi lija un man nepatika šīs dienas, kad āra lija, ja man kaut kur bija jādodas, bet, kad varēju palikt mājās, tad ar prieku skatījos pa logu uz lietus lāsēm, kuras atsitās pret logu un palodzi. Tā skaņa mani vienmēr nomierināja, pat tagad. 

No skapja izņemu melnas bikses, baltu topiņu, adītu tumšas krāsas pelēku jaku, melnu jostu un apakšveļu, tad devos uz vannas istabu. Beidzot varēju ieiet dušā un nomazgāties.

Izkāpjot no gultas, es gandrīz nobīstos no Harija, kurš bija atspiedies pret istabas durvīm. Viņš bija tikai šortos un augša viņam bija kaila, kur varēja redzēt viņa tetovējumus. Pieeju pie puiša, pēc tam viņu apskauju. Viņš mani pievelk pie sava auguma vēl tuvāk, sajūtot viņa silto augumu. Ieskatos viņa acīs, pēc tam noskūpstot viņu uz lūpām. Kā man patīk šie rīti, kad viņš slepus ienāk manā istabā, sagaidot, kad es pamodīšos. 

Izejot no dušas, es biju dusmīga, kad atceros kaut ko par Hariju. Man nevajadzēja par viņu iedomāties, bet ja godīgi, tad man pietrūkst šie rīti, kad mēs slepus tikāmies manā vai viņa istabā, lai vecāki mūs nepieķertu. Tas bija tas, kas man patika mūsu attiecībās, kad mēs bijām kopā. 

***

Es ar Skārletas un Brendu bijām jau paēdušas pusdienas, pēc tām mēs sēdējām un palodzes, pļāpājot pa dažādām lietām, bet tad es pamanīju Aleksandru, kurš kādreiz mani nelika mierā, kad bijām jaunāki. Viņš kādu laiku nebija redzēts skolā un klīda baumas, ka viņš esot pametis skolu vai kaut kur devies atpūsties ar ģimeni, bet tā arī neviens nezināja, kurš viņš bija palicis šos trīs mēnešus. 

-" Meitenes, re kur Aleksandrs ieradies, bezvēsts pazudušais no ne kurienes ir atgriezies." Brenda iesmejas, bet Skārleta gan dīvaini uz mums paskatījās.

Negaidot Skārleta paņem savu telefonu un kādam kaut ko uzrakstīja. Pēc pāris minūtēm pie mums pienāca Aleksandrs, kurš apskāva Brendu, bet tad skatījās uz mums. Viņa acis pievērsās man, bet es novērsos no viņa, lai man nebūtu jāskatās.

- Gabriela un Brenda, tas ir mans brālis Aleksandrs Andersons. Es ar Brendas saskatījāmies un sākām smieties, jo mums likās, ka tas ir joks. 
- Skārl, tu draudzējies ar jukušajām? Tas lika man un Brendai turpināt smieties, bet tad Skārleta uz mums paskatījās ar nopietnu seju.
- Par ko jūs abas smejaties? Es centos novaldīt nākamo smieklu lēkmi, lai nesāktu smieties.
- Tas bija ļoti labs joks Skārlet, bet nopietni kā jūs esat pazīstami? Es uztaisīju piemīlīgu sejiņu un Aleksandrs klusām iesmējās.
- Viņš tiešām ir mans brālis. Es ar Brendu saskatījāmies.
- Tu taču nejoko vaine? Nespēju noticēt, ka tādam idiotam ir tik jauka māsa.
- Nop un tagad brālīt tu vari iet prom. Tas nu gan bija mīļa.
- Tiekamies pēc stundām pie manas mašīnas. Viņš apskāva māsu un tad devās prom, bet gar mani un viņš pieskarās manai rokai.