Stāsts par kādu meiteni,kura iemīlas kādā puisī,bet tad ierodas kāds,kurš jauc meitenei prātu. Ko viņa izvēlēsies? Vai tas būs īstais? To uzzināsiet,lasot šo stāstu.
Staigāju pa jūras krastu, man izbaudot siltos saules starus, kas mani sildīja. Šeit es jutos labi un bija tāda sajūta, ka es šeit dzīvotu jau visu mūžu, bet patiesībā tikai divus mēnešus un pa šiem diviem mēnešiem esmu kļuvusi daudz dzīvespriecīgāka nekā Londonā. Te vismaz nav cilvēki, kas bojā manu garastāvokli un es beidzot varu uzelpot, jo zinu to, ka mani arī neviens neizseko. Dzīvojot Londonā, es biju kļuvusi daudz noslēgtāka, jo Harijs mani nelika mierā un bieži vien mani izsekoja. Viņš pat bija tik stulbs, ka brauca ar visām mašīnām, kuras es jau biju redzējusi un iegaumējusi tās numurus vai arī nofotografēju, nevienam neredzot. Es vismaz ceru, ka mani tagad neizseko, jo tad man atkal nāktos braukt prom un es to nevēlos.
Biju aizdomājusies tik tālu, ka nejutu Aleksandra rokas ap savu vidukli. Viņš bija aizgājis, runājot pa telefonu, nemanīju cik ilgi es biju aizdomājusies par savu dzīvi, bet tagad viss ir nokārtojusies.
-" Kā manam zaķītim iet?" Es pasmaidu par iesauku, kura man ļoti patīk, vismaz viņš mani nesauc par "princesi". Tas man atkal atgādinātu Hariju un es nespētu par nedomāt. Tagad atkal iedomājos par viņu.
-" Bez tevis skumji mīļum." Viņš tikai pasmaida un sakļauj mūsu lūpas kopā.
Pēkšņi pamostos visa sasvīdusi, nesaprotot kāpēc man rādījās šāds sapnis. Es pat neesmu domājusi neko par viņu un te pēkšņi esmu kopā ar viņu. Ceru, ka tas bija tikai sapnis un nekas no tā nepiepildīsies. Man nevajag vēl vienu idiotu, kurš izmanto visas meitenes un ir pārgulējis ar visām pēc kārtas, izņemot mani, Brendas un vēl dažas meitenes.
Paskatos cik ir pulkstenis un tas rāda precīzi septiņi no rīta. Es izdomāju jau celties, lai varētu vēl paēst normālas brokastis un man nebūtu, tad arī jāsteidzas uz skolu, kur es parasti ierodos tikai piecas minūtes pirms stundas sākuma. Izlienu no gultas un dodos skapja virzienā, lai izvēlētos ko šodien vilkt. Izvēlējos vilkt melnas džinsa bikses, baltu topiņu, atbilstošu apakšveļu un no apaviem izvēlējos, melnas nike kedas. Tad devos uz vannas istabu un tur izdarīju savu ik rīta rutīnu.
Kad visu biju izdarījusi, es devos atpakaļ uz savu istabu. Saklājusi gultu un somā salikusi visu nepieciešamo, devos lejā uz virtuvi, lai sev uztaisītu brokastis, jo mamma ar tēti jau pirms kāda laika aizbrauca uz darbu. Tā kā man brokastis nāksies taisīt pašai. Uztaisīju sev augļu salātus un tad sāku tos ēst.
Paēdusi, es devos uz skolu, jo līdz stundas sākumam ir palikušas tikai trīsdesmit minūtes, bet man līdz skolai ir jāiet kādas piecpadsmit minūtes, atšķirībā cik ilgu eju. Aizslēdzot durvis, es devos uz skolu, bet pēc pāris minūtēm pie manis piebrauca melna mašīna, kurai man nebija zināma marka, bet tad atceros, ka mani vakar ar tādu atveda Aleksandrs. Tikai ne atkal tas ķēms. Atveras vaļā mašīnas logs un tur parādās Skārleta. Man tāpat īsti nepatīk tas, kad Aleksandrs bija pie stūres.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
-" Kāp iekšā, mēs tevi aizvedīsim, lai nebūtu jāiet ar kājām." Es paskatos uz Aleksandru, kurš skatās uz mani.
-" Paldies, bet labāk iešu ar kājām." Skārleta palika pavisam nopietna.
