Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Nesāpini mani.

Bija pienācis vakars, visi gāja uz kino zāli, bet es nevēlējos doties, jo man nebija vēlme skatīties kaut ko. Varbūt pievienošos vēlāk, taču ne tagad, jo man vajadzēja ieiet dušā un atslābināties no šodienas pārsteigumiem. Pat neiedomājos, kad Harijs būs šeit un kas notiks, kad viņu atkal ieraudzīšu. Visu šo dienu pēc vakariņām, pavadīju savā istabā, lai izvairītos no Harija, jo nevēlējos viņu redzēt. Man pietika ar vakariņām, kad mūsu skatieni bieži sastapās. Nespēju pat iedomāties, kas notiks ja atkal viņu ieraudzīšu. Pa šīm dienām mazāk domāju par viņu, bet atkal ieraugot viņu, es nespēju nedomāt par viņu. Viņš atkal bija manā tuvumā un es atkal domāju par viņu.

Ietinusies dvielī, atsēju vaļā matus, pēc tam tiem krītot pāri pleciem. Ieskatoties spogulī pēdējo reizi, es iegāju atpakaļ savā istabā, bet tad apstājos pie durvīm, jo ieraudzīju Hariju, kurš bija apsēdies vienā no krēsliem un kaut ko darīja savā telefonā.

-" Harij, ko tu te dari? Tev nevajadzēja būt pie pārējiem?" Jautāju, kad esmu piegājusi viņam tuvāk.

-" Princes, negaidīju tevi tik ātri." Nolicis telefonu uz galdiņa, viņš piecēlās un nāca tuvāk pie manis.

-" Harij, tev nevajadzētu atrasties." Man nepatika, kad viņš bija šeit un tik tuvu man.

-" Zinu, bet vēlējos tevi redzēt. Es sapratu, kad tu izvairies no manis visu šo dienu." Brīnums, viņš to ir pamanījis.

-" Un ko man tagad darīt? Lēkāt aiz prieka, kad tu to saprati." Viņš iesmējās un es sapratu, kad viņš iedomājās to skatu.

-" Gabi, tu pa šo nedēļu esi izmainījusies. Tava attieksme ir mainījusies un nezināju, kad tu spēsi mani tik ātri aizmirst." Ja vien tu zinātu, ka es vēl neesmu tevi aizmirsusi, bet ja viņš tā domā, tad jau tas ir labi.

-" Tu esi mani aizmirsis?" Skatījos viņa acīs, kaut varētu mūžīgi tajās vērties.

-" Nespēju par tevi nedomāt. Vēlos kaut tu man būtu līdzās kā agrāk. Tagad tu esi tik tālu, kad nespēju tev vairs pieskarties, ieskatīties tavās skaistajās acīs un sajust tavas lūpas uz savām. Es vēlētos, kaut tu būtu man blakus. Nedomāju, kad man nāksies no tevis šķirties tik ātri. Biju pārliecināts, kad būsim kopā vismaz gadu, bet mēs pat nebijām kopā pusgadu. Es tevi vēljoprojām mīlu." Viņš pienāca pie manis pavisam tuvu, saņemot manas plaukstas savās.

-" Harij, es nezinu ko tev teikt. Zinu to, kad biju laimīga ar tevi un nekad tāda vairs nebūšu. Tu mani padarīji laimīgu, taču tajā pat laikā arī mani sāpināji." Sakot to, es nespēju neskatīties viņa acīs. 

-" Man pietiks tikai ar to, kad pateiksi, ka mani mīli. Lūdzu nevajag mani sāpināt, tu labi zini, kad es tevi mīlu vairāk par visu." Viņš to saka man? Viņam nevajadzētu mani sāpināt, bet viņš to vēljoprojām dara.

-" Harij, nevajag. Lūzu ej prom." Sakot to, es izrauju savas rokas un dodos pie savas somas, kurā bija pidžama.

Harijs mani apskāva tik stingri, ka man gandrīz nokrita dvielis, bet viņš to pieturēja. Aplieku ap viņu savas rokas un viņš mani pievelk pie sevis. Ieelpoju viņa smaržu, kura man ļoti pietrūka, pat viņa apskāviens. Es nespēju bez viņa dzīvot, viņš man ir tik ļoti svarīgs. Kaut viņš vienmēr man būtu blakus, bet tas nav iespējams. Visu šo laiku nespēju viņu aizmirst, bet es to nevaru, es vienkārši esmu viņā iemīlējusies un nekad nespēšu iemīlēt kādu citu tā pat kā Hariju, tas būs ļoti grūti. Ceru, kad kādu dienā spēšu aizmirst viņu un iemīlēt citu.

Dzirdēju, kad kāds klauvē pie durvīm, bet es izbaudīju šo brīdi ar viņu, beidzot atkal biju viņa apskāvienos un man neko citu nevajadzēja. Viņš mani pievilka vēl ciešāk pie sevis. Jutu, kad gar vaigu noripoja asara, bet es nezinu kāpēc.