Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Nolaupīšana.

Ieejot skolā uz mani skatījās pilnīgi visi, kas atradās kādā stūrī varbūt, kāds to ignorēja. Tas, ka uz mani skatījās tik daudzi bija ļoti kaitinoši, kaut vai esmu jau pie tā pieradusi ,bet tik un tā tas tik ļoti kaitināja. Ejot uz klasi, mani apstādināja kaitinošākā balss uz šīs pasaules.

-Ko tad tu te dari zubrila? Viņas kaitinošā balss man krita uz nerviem.

Es viņu noignorēju un gāju uz priekšu, bet man kāds palika priekšā kāju un es nokritu. Visi ,kas to redzēja smējās un man bija pilnīgi vienalga, jo es pie tā esmu jau pieradusi pateicoties tai slampai. Viņa kādā dienā iesāka mani apcelt, jo bija redzējusi, kad es runāju ar vienu no viņas draugiem, kurš ir viņas puiša labākais draugs. Viņš ar mani par šo to gribēja parunāt, kaut vai es negribēju, bet man nācās un kopš nākamās dienas viņa mani apsmēja un darīja vēl daudz ko citu, kas nebija normāli. Es arī nevienam neko neteicu, kaut mamma man bieži ir prasījusi, kas ar mani ir noticis, kad esmu mājās pārnākusi ar sliktu garastāvokli, bet es klusēju.

Kāds pienāca pie manis un padeva savu roku, bet es to nepieņēmu, jo es pati gribēju piecelties, lai kāds nedomātu, kad es kādam atkal sabojāju dzīvi ar to, kad man kāds tikko piedāvāja palīdzību. Man priekšā stāv kāds puisis, kura acis ir zaļā krāsā un viņa mati bija diezgan sprogaini, kas viņam piestāvēja un es nenoliegšu, kad viņš ir izskatīgs. Es vēlreiz paskatījos uz viņu un tad devos uz klasi, kur notiks stunda, bet es tiku apstādināta no kāda negaidīta pieskāriena. Tas bija tas pats puisis ar zaļajām acīm, kurš man padeva roku, kuru es nepieņēmu. Nesaprotu ko viņš vēlas no manis, jo es it kā viņu nepazīstu un nekas neesmu redzējusi viņu šajā skolā

-Ko tu gribi no manis? Neapmierināta jautāju, jo man nepatīk, kad mani aiztiek nepazīstami cilvēki.
-Vai tev viss ir kārtībā? Izskatījās, ka viņš bija noraizējies par mani, kaut gan tās ir tikai manas domās, jo viņš var būt viens no tiem, kurš vēlas iegūt manu uzticību un pēc tam pasmieties.
-Jā, un tagad varat mani palaist, jo man ir jāiet uz stundu. Es nevēlos atrasties viņa klātbūtnē un man riebjas, ka par mani uztraucas sveši cilvēki.
-Tev stunda tikai sākas pēc kādām piecpadsmit minūtēm un tev ir laiks. Viņš laikam mani neliks mierā.
-Vienalga, bet man ir jāiet, jo es Jūs nepazīstu un lieciet man mieru. Pasakot to, es pasmaidīju, bet tad jau taisījos iet prom.
-Kāpēc tu esi tik nejauka? Pēkšņi atkal viņš ierunājās, saķerot manu roku.
-Jo kāds prot sabojāt manu garastāvokli, tāpēc esmu tāda. Viņš izskatījās nedaudz apjucis un tas bija moments, kad man bija iespēja izraut no viņa savu roku.

Izrāvusi roku no viņa tvēriena, es gāju uz klasi. Es pat uz viņu neatskatījos, jo viņš noteikti bija no tiem, kas mani apsmies. Man ir pilnīgi vienalga ko viņš par mani domā, kā nekā mēs esam sveši cilvēki un viņam vajadzētu zināt, kad ne visas skries pakaļ.

Ieejot klasē, es apsēdos savā vietā un gaidīju, kad sāksies stunda, jo man nepatīk, ka stundas velkas tik lēnu un citas ir pārāk garlaicīgas.

Pēc dažām stundām.

Stundas jau ir beigušās un es tagad laimīga eju uz mājām, kur mani sagaidīs mamma ar tēti un pēc tam mēs brauksim uz centru. Man nebija ne jausmas kāpēc mēs brauksim, jo man neteica iemeslu.

Ejot uz mājām, es pamanīju, ka mani izseko kāda mašīna un es tagad sāku nervozēt, jo man ir bail un es izdomāju pazvanīt tētim, lai viņš atbrauc man pretī, bet es nepaspēju, kad tā mašīna tagad piebrauca pie manis un no tās izkāpa kāds puisis ar blondiem matiem un zilām acīm. Es gāju ātrāk, lai tiktu līdz mājām, taču viņš mani saķēra aiz rokas, uzliekot uz galvas melnu maisu, viņš mani veda, bet es centos pretoties. Man bija ļoti bail un tas ir drausmīgi, ka tu nezini ko viņi no tevis grib. Mani iesēdināja mašīnā un man kaut ko iespricēja, jo es drīz vien aizmigu.