Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Braukt prom vai tomēr palikt?

Harija skata punkts.

Esmu devies ceļā, lai Gabrielas savāktu no kluba, kurā viņa pašlaik atrodas. Nebiju domājis, kad man kāds šovakar piezvanīs un liks braukt pakaļ mīļotajai un tas lika man pasmaidīt, bet tikai nesaprotu, kāpēc nezvanīja Aleksandram, kurš ir Gabrielas puisis. Es biju iedomājies šovakar par meiteni, bet nedomāju, kad viņas vēl redzēšu, vienīgi ļoti sliktā stāvoklī, bet mani tas netraucē, jo Gabriela ir mans dārgums un vienīgā meitene, kura vienmēr manā sirdī būs īpaši dārga, pat ja viņa būs kopā ar citu, vai arī man būs kāda cita. Gabrielai esmu gatavs dot visu un palīdzēt, lai viņai viss būtu kārtībā.

***

Mašīnu atstāju pie aizmugurējām d=izejas durvīm, lai varētu ātrāk savākt Gabrielas no tā kluba, kurā viņai nevajadzētu atrasties. Kaut zinātu, kas darās viņas galvā, jo es neesmu sapratis iemeslu kāpēc viņa ir izdomājusi aiziet uz klubu, zinot, kad nākamajā dienā ir jāiet uz skolu. Pulkstenis arī rādīja dažas minūtes pāri divpadsmitiem. Ceru, kad viņa izgulēsies, bet es nevaru iedomāties cik viņa ir dzērusi.

No domām mani iztraucēja kāda meitene, kura bija pienākusi pie manis. Te nebija tik skaļš un tāpēc es iedomājos, ka tā varētu būt tā meitene, kas runāja pa telefonu.

-" Jūs esat Harijs?" Viņa man jautāja, nopētot mani.

-" Jā, kur Gabriela?" Ceru, kad manai princesei nekas nav atgadījies.

-" Gandrīz biju jau dabūjusi viņas savā uzmanībā, bet tad viņa pazuda no mana redzesloka." Kur gan viņa ir pazudusi? Tikai ceru, ka nebūs noticis nekas slikts.

-" Labi, es iešu meklēt, un tur viņa arī ir." Ieraugot meiteni kopā ar kaut kādu puisi, es uzreiz pieskrēju pie viņas, jo nevēlējos, lai viņa pēc tam kaut ko nožēlo.

-" Gabriela, ko tu dari." Dusmīgs, saņēmu meitenes roku, taču par to saņēmu no viņas dusmīgu skatienu, bet tad viņas skatiens atmaigst, ieraugot mani, vismaz tā domāju.

-" Mīļais, ko tu te dari?" Gan jau viņa domāja, ka esmu Aleksandrs.

-" Nāc. Brauksim mājās." Sakot to, es paņemu meitenes roku savā un tad savācu viņas mantas.

Gabrielas skata punkts.

Kaut kur tālumā dzirdēju ūdens skaņas, kas lika man pavērt acis un paskatīties, kur atrodos, jo man liekas, ka es neatrodos ne savā mājā, ne savā istabā, jo tik mīkstu gultu es zinu tikai vienam cilvēkam. Ceru, ka tas nav ko domāju, jo savādā, es nezinu kā tikšu ar šo problēmu galā. Atverot lēnam acis, baidoties ko ieraudzīšu un tas ko ieraudzīju nebija labi, jo atrados Harija jeb bijušā istabā un tas nav labi.

Centos kaut ko atcerēties no vakarvakara, taču atceros tikai to, kad dejoju un tad aizejot pēc nākamās glāzes, lai iedzertu patīkamo, man nezināmo šķidrumu, es vairs neko neatceros. Man ir tumša bilde, pat nevaru iedomāties ko vakar sastrādāju, jo zinu, ka man par to būs kauns. Paskatījos vai esmu apģērbta, bet man mugurā bija tikai apakšveļa, tas nozīmē, ka centos pārgulēt ar Hariju? Ne, ne, ne, neeeeee, tas nevar būt? Vai tiešām biju tik piedzērusies, ka to spēju izdarīt, zinādama, ka no rīta to nožēlošu? Es nespēju tam noticēt, esmu sevi apkaunojusi par visiem simts procentiem un no šī apkaunojuma, netikšu kādu laiku vaļā. Vairs nevarēšu paskatīties ne Harijam acīs, ne Aleksandram, ja vien centīšos viņā iemīlēties un tad šo aizmirsīšu, kas būtu labāks variants nekā atcerēties to mūžīgi.

No manām domām, iztraucēja durvju atvēršana un es paskatījos uz vannas istabas durvīm, kurās parādījās Harijs, kurš bija tikai dvielī, taču es novērsos, lai sevi vēl vairāk neapkaunotu. Man ir tāds kauns par sevi, ka nezinu ko lai daru. Šī ir pirmā un pēdējā reize, kad tik daudz dzeru, ka neko nevaru atcerēties.

-" Kā mana princese šorīt jūtas?" Viņš pienāca pie manis, susinādams matus dvielī, kas novērsa manu uzmanību no viņa jautājuma. Viņš izskatījās tik labi, ka nespēju no viņa novērsties.

-" Hey. Tev viss labi?" Harijs uzdeva vēl vienu jautājumu un tas lika man atjēgties.

-" Piedod. Kas vakar notika?" Uzreiz jautāju, jo šis jautājums mani nepametīs, kamēr es netikšu skaidrībā.

-" Nekas tāds, tikai tas ka tu centies ar mani pārgulēt, bet es to nepieļāvu, jo zinu, ka to tu pēc tam nožēlosi." Taču man liekas, ka viņš man ko nestāsta, jo pirms tam novērsa skatienu, pasmaidot pie sevis.

-" Harij, tas tiešām bija viss vai arī tu kaut ko nestāsti līdz galam?" Es nezinu vai man viņam ticēt, taču ceru, ka tas tiešām bija viss, jo es ceru, kad mēs neskūpstījāmies.

Harija skata punkts.

Kad Gabriela paprasīja, kas vakarvakarā notika, tad es pasmaidīju pie sevis, taču viņa to pamanīja, bet es viņai neko vairāk par to, kas notika guļamistabā neko neteikšu. Viņa noteikti sevi ienīdīs, kad uzdrīkstējās mani noskūpstīt pie mašīnas, kad gribēju viņas nest iekšā mājā, jo ārā nebija tik silts. Meitene mani noskūpstīja un es nespēju pretoties viņas lūpām pēc kurām tik ļoti ilgojos. Ilgojos pēc viņas apskāvieniem un burvīga smaida, kad viņa man smaidīja, taču tagad to saņem kāds cits un šī bija vienīgā iespēja, pēc ilgiem laikiem sajust mīļotās lūpas un viņas apskāvienu, kas man ir ļoti svarīgs. Viņa bija man īpaša, neviena nespēs pārspēt šo mīļo, burvīgo būtni, kura piederēja man, taču viss mainījās manis dēļ. Meitene tiešam man bija tik ļoti svarīga kā neviens cits, bet es to sapratu tikai tad, kad pazaudēju meiteni pavisam. uzzinot, ka viņai ir jābūt kopā ar citu. Tas mani salauza, taču es zinu, kad viņa mani mīl, tas skūpsts to pierādīja un viņas teikums, pirms viņa aizmiga, "Es tevi mīlu".

Gabrielas skata punkts.

Tā kā man vēl šorīt bija jāiet uz skolu, kura sāksies tikai desmitos, tad es devos uz savu istabu, kura atradās Harija istabā, jo viņš teica, ka šeit vēljoprojām ir manas mantas un drēbes. Vismaz labi, ka man nevajadzēs iet ar tām pašām drēbēm, jo es no mājām varēšu paņemt tikai nepieciešamās lietas priekš stundām. Man nebūs laika, lai pārģērbtos.

No skapja izņēmu melnas džinsa bikses, melnu, siltu džemperi ar augsto apkakli, melnu ziemas vesti, kura ir domāta vilkt tikai ārā, apakšveļu, melnus augstpapēžu puszābakus un es varēju iet uz vannas istabu sakopties, lai varētu normāli iesākt dienu.

Man vajadzētu beidzot aizmirst par Hariju un to vislabāk ir izdarīt kaut kur tālu prom no šīs pilsētas, kur viņš mani nevarēs atrast. Es par to esmu jau domājusi un tas visticamāk ir pareizais lēmums, plus gan jau, ka tētis un mamma mani sapratīs, jo es nezinu vai vēlos būt kopā ar kādu, kuru nemīlu. Aleksandrs noteikti, kad ir labs puisis, bet es nespēju viņam tik ļoti atvērties kā Harijam un tas noteikti ir mīnus mūsu attiecībās, kuras ir piespiedu kārtā. Ceru, kad man būs iemesls, lai pamestu Aleksandru, jo ja tas būtu, tad es būtu no viņa brīva un neviens man neko nevarētu pateikt. Es pat varu garantēt, ka Aleksandrs būs tikai priecīgs, ka no manis ir atkratījies, bet no otras puses tā varētu arī nebūt, jo viņš pret mani izturas tā it kā mēs būtu īsts pāris un viņš mani mīlētu. Es pati vairs nezinu ko man domāt.

No vienas puses gribu tikt prom, bet no otras puses vēlos palikt šeit un redzēt kā viss attīstītos, taču ja palieku, tad es nevaru šādi turpināt. Man būtu jāizvēlas viens no puišiem un es visticamāk izvēlētos Hariju, salaužot sirdi kādam, kurš mani arī mīl tik pat stipri kā Harijs, bet es zinu, kad Harijam jūtas pret mani ir vēl stiprākas. Viņš nebūtu man braucis pakaļ uz bāru, ja viņam nebūtu jūtu pret mani un es par to esmu tik ļoti pārliecināta, kad neviens nespēs to pierādīt, kad Harijs mani nemīl. Viņa skatiens vien var pateikt ko vairāk par draudzību.

Nu ko esmu iegriezusies arī šajā stāstā pēc vesela mēneša. Daļu vajadzēja tikai pabeigt, bet man nebija ideju kā to pabeigt, tāpēc tik ilgi bija jāgaida.

Ceru, ka Tev patika šī nodaļa.

Priecāšos ja kāds uzrakstīs savas domas par šo nodaļu un "Kā domājat vai Gabriela pametīs pilsētu?", būtu arī priecīga ja atbildētu uz šo jautājumu.

Centīšos vēl kādu daļu ierakstīt, ja parādīsies laiks un iedvesma. Palikušas tikai kādas divas nodaļas līdz noslēgsies šīs grāmatas nodaļa.