Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Neizdevās aizbēgt

Atgriežoties no lielveikala, Zeins paņēma abus maisus ar produktiem, kaut es pati vēlējos tos nest, bet Zeins man neļāva. Atvērās mājas durvis un tajās parādījās Harijs ,kurš bija neapmierināts, jo mēs laikam bijām pa ilgu. Zeins izdomāja mani aizvest uz restorānu paēst, jo viņš zināja, ka neesmu vēl ēdusi.

-Kur jūs pie velna bijāt tik ilgi? Harijs ir dusmīgs un tas viss bija redzams viņa sejā.
-Uztraucies? Zeins piegāja pie viņa un apstājās.
-Jā, uztraucos, jo varbūt kaut kas ir noticis, bet tu man neatbildēji uz zvaniem. Mēs abi saskatījāmies un tad pasmaidījām viens otram.
-Es iešu pārģērbties. Savu sarunu varat turpināt. Man palika garlaicīgi un es devos uz savu istabu.

***
Bija pagājušas jau vairākas stundas, kopš esmu savā istabā, jo man negribas redzēt Hariju, kurš visu laiku izrādīja savu neapmierinātību. Viņš vēl joprojām bija dusmīgs gan uz mani, gan uz Zeinu, bet tas labi, jo vismaz viņš mani liek mierā un tas ir pats labākais nekā  runāt ar viņu.

Tagad domāju iet nonest lejā savus traukus no vakariņām un iet gulēt, jo rīt man ir jācenšas izbēgt no šīs mājas. Protams, man vairs to negribas, jo šeit ir ļoti jautri un var kādu pakaitināt, bet man tas ir jādara, savādāk nevarēšu to izturēt.

***
Nākamajā rītā, es pamodos pulkstenis sešos no rīta, jo man bija uzlikts modinātājs, lai varētu tikt prom, jo šis ir tas brīdis, kad visi vēl guļ, vismaz tā domāju.

Izkāpu no gultas, devos skapja virzienā, kur izņēmu melnas ādas bikses, bordo krāsas džemperi un kādu no tumšās apakšveļas, tad devos uz savu vannas istabu, kur iegāju ātrā dušā ,lai nekavētu visam laiku, jo jebkurā brīdī kāds var pamosties un es nekur netikšu. Labi, nav jau teikts, ka es tagad kaut kur tikšu, bet man ir jāmēģina. Mēģināts nav zaudēts.

Kad esmu visu izdarījusi, es paņemu savu somu un klusām izlavos no savas istabas, lai neviens nedzirdētu nevienu skaņu.

Klusām izlavījos no mājas un devos uz izejas pusi, kur mani gaidīja jau taksis, kuru biju izsaukusi pirms kāda laika. Paskatījos uz aizmuguri un no mājas izskrēja Harijs, kurš bija tikai halātā un mājas čībās, kas izskatījās smieklīgi, bet man ir jātiek prom. Tikai nesaprotu kā viņš saprata, kad esmu izgājusi no mājas? Iekāpusi mašīnā, es pateicu adresi uz kurieni, tad šoferis uzsāka ceļu uz vecāku māju. Paskatījos uz aizmuguri, kur pamanīju, kādu mašīnu, bet tā noteikti bija Harija mašīna, jo neviena cita mašīna tagad nebrauca, izņemot taksis un otrā mašīna, kura cenšas panākt mūs. Viņš apdzen taksistu un nedaudz tālāk novieto mašīnu tā, lai šoferis nevarētu tikt garām. Man galīgi, tas nepatika, taču lai aizbēgtu, manas kājas nespēja pat pakustēties, nezinu kāpēc. 

Harijs izkāpa no mašīnas un nāca uz takša pusi, kurā sēdēju es. Viņa halāts bija attaisījies nedaudz vairāk nekā pirmajā reizē, no tāluma varēja manīt, kad viņam ir tetovējums un tie noteikti turpinās arī zemāk. Es vienkārši vēroju kā Harijs pieiet pie šofera un iedod viņam naudu, bet manas kājas pat nekustas, lai varētu tikt prom no šīs vietas un bēgt uz blakus mežu, taču Harijs mani noķertu ātrāk nekā es būtu tikusi tālāk. Man liekas, ka es tagad sagādāju sev liekas problēmas. Izņemot no bagāžnieka manas mantas, Harijs atver durvis un vēro mani ar dusmīgu skatienu.

-Tu netaisies kāpt ārā? Viņš gaidīja uz mani, kad es izdomāšu kāpt ārā no mašīnas un pārsēsties viņa mašīnā, lai atkal uzsāktu braucienu atpakaļ, kur vismazāk gribēju atgriezties.

Kaitinot Hariju, lēnā garā devos uz viņa mašīnu, ja jau viņš gribēja, lai atgriežos, tad lai pagaida. Zinu, kad taksistam ir vajadzīgs braukt, taču man vajag, lai Harijs paliktu dusmīgs. Mans plāns laikam izdodas, jo Harija sejā varēja manīt dusmas, kas man patika. Vismaz varu viņu atkal nokaitināt, bet es iekāpu dusmīga viņa mašīnā, aizcērtot stipri durvis.