Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Pēdējais skūpsts

Nonākot pie medmāsiņas kabineta, es pieklauvēju pie durvīm un kad dzirdēju vārdu "ienāciet", es atvēru vaļā durvis un medmāsiņa lika man noguldīt viņas uz kušetes, kas atrodas pie labās sienas.

-" Kas noticis Gabrielai?" Es nezinu ko lai saka, jo neko nezinu par viņas.

-" Es nezinu, bet man šķiet ,ka viņa vēma un kad iegāju labierīcībās, tad viņa noģība. Viņa pieiet pie Gabrielas un tad pie viņas deguna pieliek vati, kur iespējams bija uzpilināts spirts.

Viņa sāk mosties un es beidzot varu mierīgi uzelpot ,jo viņai viss ir kārtībā. Bet, kas tad izraisīja vemšanu un ģībšanu? Man šķiet, ka viņa nav pārgulējusi ar kaut kādu tur čali. Labi viņa nemaz neizskatās pēc tādas un es tiešām ceru, ka tas nevarēja notikt. Aleksandr, tev tak ir vienalga par tādām kā viņa. Es paskatījos uz Gabrielu un viņa dzēra ūdeni. Viņa bija bāla un neizskatījās diez ko labi, bet es nevaru pieļaut domu, kad man viņa būs jāaizved uz mājām. Man būs beigas no Ketijas, kura parasti ir greizsirdīga uz visām, kas man tuvojas vai ar kādu runāju. Viņa pat ir greizsirdīga uz manu māsu un viņas gandrīz sakāvās par to, ka bieži sarunājos ar Skārletu nevis viņas, bet man galīgi neinteresē Ketijas problēmas.

-" Gabriela, tu esi ēdusi brokastis?" Viņai medmāsiņa jautāja.

-" Jā. Šorīt paēdu normālas brokastis, atšķirībā no citiem rītiem." Pag viņa citus rītus nav normāli ēdusi?

-" Kā saprotams atšķirībā no citiem rītiem?" Gabriela paskatās uz mani un tad sāk runāt.

-" Es izšķīros no mīļotā puiša un man nebija garastāvokļa, lai kaut ko normālu ieēst." Nu ne jau nopietni. Viņa tiešām bija tā puiša meitene?

Gabrielas skata punkts.

Es sajutu pie deguna spirta smaku un jutu, ka manas acis sāka vērties vaļā. Atverot vaļā acis, es ieraugu skolas medmāsiņu un Aleksandru, kurš bija nedaudz priecīgs par to ,ka es laikam atvēru  acis. Man nemaz nebūtu nekāds prieks, ja viņam būtu jāved mani uz mājām.

Medmāsiņa man iedeva padzerties ūdeni un es to izdzēru visu, jo man ļoti gribējās padzerties. Es tieši vēlējos ūdeni nevis kaut kādu sulu vai limonādi. Man palika daudz labāk par ko biju nedaudz priecīga, bet ne līdz galam. Es paskatījos uz Aleksandru un viņš tajā momentā skatījās uz mani, bet es uzreiz novērsos.

-" Gabriela, tu esi ēdusi brokastis?" Man medmāsiņa uzdeva jautājumu un es godīgi atbildēju.

-" Jā. Šorīt paēdu normālas brokastis, atšķirībā no citiem rītiem." Es uzskatu, ka salāti ir daudz labāk nekā kaut kāds jogurts.

-" Kā saprotams atšķirībā no citiem rītiem?" Paskatos uz Aleksandru un tad uz medmāsiņu, jo man īsti negribējās, viņa klātbūtnē kaut ko teikt, bet es saņēmos.

-" Es izšķīros no mīļotā puiša un man nebija garastāvokļa, lai kaut ko normālu ieēst." Jap tā ir taisnība un iespējams nelabā dūša man bija no tā, ka šorīt ieēdu ko vairāk.

-" Skaidrs, kas pa lietu. No sākuma tev tā varētu būt, bet pēc kāda laika pazudīs. Vairs nekādas neēšanas, vai skaidrs? Viņa uz mani skatījās ar niknu skatienu.

-" Apsolu, ka ēdīšu brokastis." Viņa pasmaida.

-" Tad labi, bet tagad marš uz stundu." Es iesmejos un pieceļos no kušetes, kura bija ērta

Ticiet man, šī ir viena no labākajām medicīnas telpām, atšķirībā no citām skolām. Pateikusies, es dodos ārā no telpas un kad vēlos doties uz klasi, mani apstādina Aleksandra roka virs mana elkoņa. Ak jā es aizmirsu pateikt paldies. Pagriežos pret Aleksandru un sapratu to, ka esmu pārāk tuvu. Viņa acis bija iepletušās, jo noteikti negaidīja ko tādu.