Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Šoks.

Pulkstenis rāda jau pusviens naktī un es cenšos izlavīties no mājas, bet tad kad esmu nonākusi lejā, manā acu priekšā pie pēdējā pakāpiena sēž divi vācu aitas  suņi, kuri uz mani skatījās tā it kā tūlīt man lektu virsū un es no šīs domas vien iebļāvos. Nedaudz pagāju uz priekšu, bet tie suņi sāka riet un tagad man nu gan ir ziepes, jo tūlīt pat kāds parādīsies. Vienīgi ja paspēšu aizskriet uz savu istabu, tad neviens neuzzinās, ka centos atkal bēgt. Ātrā solī devos augšā, lai paspētu ieiet savā istabā, bet kad biju netālu no savas istabas, tad es kādā ieskrēju un jutu, ka šis cilvēks nespēj noturēt savu līdzsvaru. Es jau būtu paspējusi noturēt savu līdzsvaru, bet šis cilvēks ir Harijs, jo es viņu atpazinu pēc odekolona smaržas.

-Es zināju, ka tu bēgsi. Es paskatījos viņa acīs un tad centos tikt nost no viņa, bet viņš mūs apgrieza un es tagad atrodos zem viņa, kas man nepatika.
-Man, tas kaut kā ir vienalga. Vēsi pateicu un viņš pasmaidīja plaši.
-Vari pat necensties bēgt, jo suņi tagad sargās durvis un ja viņi sāks riet, es uzreiz iešu skatīties, kas par lietu, bet ja es atkal tevi pieķeršu, tad tev būs problēmas  Es iesmējos un Harijs palika nopietns.
-Kad es beidzot varēšu tikt mājās? Harijs skatījās manās acīs un viņš laikam, kaut ko domāja.
-Tik drīz vēl ne. Es nesaprotu kāpēc man te ir jāatrodas.
-Pasaki man iemeslu kāpēc man šeit ir jāatrodas? Šķiet Harijam nepatika mans jautājums, jo viņa acis palika tumšākas.
-Tāpēc, ka Tev draud briesmas un tu šeit esi pasargāta. Man kaut kā negribas tam ticēt, bet es noticēšu.
-Bet es vairs neticu, ka man draud briesmas. Es nezinu kāpēc, bet es tam vairs neticu, jo ja kāds man vēlētos draudēt, tad tas jau notiktu ātrāk un man neviens neko nedraudēja. Man liekas, kad tas ir kāds cits iemesls un es to lēnam noskaidrošu.

Viņš pieliecās ļoti tuvu pie manām lūpām un tās skāra. Es nezināju ko darīt, jo viņš man atradās virsū un es nespēju neko normālu izdomāt. Harijs ar lūpām pieskarās pie mana kakla un sāka skūpstīt katru vietu un tad viņš nonāca pie manām lūpām. Es biju aizvērusi acis aiz labsajūtas, bet mans prāts kliedza, lai es nepieļauju šo skūpstu, bet sirds ko citu. Šoreiz paklausīju savai sirdij un atbildēju skūpstam. Skūpsts bija kaislīgs un es to izbaudīju vairāk nekā pirmo reizi, kas bija no rīta.

Skūpstam beidzoties, es viņu nostūmu nost un paņēmusi savu koferi, ātrā solī devos uz savu istabu, kur varēšu ieslēgties, lai Harijs netiktu manā istabā. Es sapratu, kad atkal pieļāvu kļūdu un man tagad ir vēl lielāks kauns, jo es ļaujos šiem skūpstiem, kas nav labi priekš manis.. Viņš ir mafijas boss, bet es parasta skolniece un mūs šķir arī gadu starpība. Labi, tas nav daudz, bet viņš tik un tā drīz sasniegs divdesmit un man pat vēl nav astoņpadsmit. Mana dzimšanas diena būs tikai pēc četriem mēnešiem -  17.jūnijā. It kā jau trīs gandrīz divu gadu starpība nav nekas traks, taču es nevaru būt ar viņu kopā.

Man ir jācenšas izvairīties no viņa, līdz es tikšu prom no šīs vietas un varēšu viņu aizmirst. Harijs nav priekš manis domāts, jo es neesmu tik laba priekš viņa kaut puiši tā domā, bet es tā nedomāju. Harijam vajag labāku par mani un es centīšos ignorēt viņa eksistenci, kaut tas būs grūti, jo viņš bieži atradīsies man tuvumā.

Pārģērbusies, es ieeju gulēt, jo acis vien krīt ciet. Drīz vien ieslīgstu dziļā miegā un savā sapņu valstībā.

***
Pamostos no bļaušanas un es nespēju saprast, kas notiek, jo pulkstenis ir tikai astoņi un man neviens neļauj gulēt. Uzvilkusi halātu, es izgāju no istabas un klausījos no kuras puses nāk balsis un izdzirdēju, ka tās nāk no Harija kabineta. Es devos uz to un atverot durvis, puiši centās nomierināt Hariju, kurš bija nervozs un izskatījās, ka viņš ir iedzēris.

-Kas te pie velna notiek? Ja aizmirsāt, tad jūs neesat vienīgie. Visi kā viens paskatījās uz mani, izņemot Hariju, kurš jau glāzē lēja viskiju un tā noteikti nav ne pirmā, ne pēdējā glāze, kuru viņš pašlaik ir izdzēris.
-Tad nomierini to idiotu. Liams to dusmīgi pasaka un iziet no kabineta.