Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Atkal to izdarīju.

Es nebiju iedomājusies, ka man būs jāizvēlas -braukt prom vai palikt šeit un pieļaut kārtējās kļūdas, kuras pēc tam nožēlošu. Iespējams mana izvēle nebūs no tām labākajām, bet es zinu, kad priekš manis tas būs labāk. Ja izlemšu braukt prom, tad manu izvēli neviens neizmainīs, pat ja Aleksandrs lūgsies, bet es nemainīšu savu lēmumu, lai nesāpinātu viņu vēl vairāk.

***

Bija pagājusi nedēļa, kopš esmu izlēmusi ko man darīt, un es izlēmu braukt prom, pat ja tas ir grūtākais ko man vajadzēja izlemt, jo šī nedēļa bija īpaša. Man sāk parādīties jūtas pret Aleksandru, bet te vienā dienā viss mainījās, kas lika man mainīt domas un tas bija sāpīgākais. Likās, kad Aleksandrs mani arī mīl, bet es viņu pieķēru skūpstāmies ar citu. Pat neiedomājos, ka viņš ko tādu varētu izdarīt, jo viņš man bija teicis cik ļoti mani mīl un to pierādīja, bet tas skūpsts ar to meiteni, liek man pārdomāt par mums. Harijs pat nebija mani krāpis, kaut vai viņš man teica, kad mīl citu, bet dziļi sirdī viņš domāja par mani un centās darīt visu, lai tikai viņam piedotu par kādu pieļautu kļūdu mūsu attiecībās.

Pašlaik es nezinu, kas ar mani notiek, jo brīžiem gribas tik ļoti raudāt, bet tai pat laikā asaras pat necenšas izplūst ārā, lai tuša sasmērētos, taču tas nenotiek. Liekas, kad esmu visu izraudājusi, kad izšķīros ar Hariju, bet kas to lai zina. 

Man vajadzētu saņemties, jo šovakar ir vakariņas ar Aleksandra ģimeni un mana ģimene ir uz to uzaicināta, bet es negribu iet uz to māju. Nevēlos redzēt Aleksandru, kuram noteikti viss ir vienalga, jo viņš nav nācis atvainoties par to, pat varbūt nemanīja mani, kad es tur stāvēju, kas nebūtu brīnums, kā nekā izbaudīju to skūpstu ar to skuķi. Tagad gribēšu redzēt cik viņš būs laimīgs ar viņas. Es darīju visu, lai saglabātu mūsu attiecības, bet šķiet tas neko nelīdzēja. Esot ar viņu kopā, man nācās iekulties dažās problēmās viņa dēļ un tagad viss ir beidzies. Ceru, kad viņa vecāki pateiks, ka mēs varam vairs nebūt kopā, jo es par to būtu tik laimīga un atvieglota. 

***

Ar vecākiem ieradāmies Andersonu īpašumā un es negribīgi izkāpu no mašīnas. Pagalmā pamanīju arī Harija mašīnu, kas mani izbrīnīja, jo man likās, kad būs tikai mūsu ģimenes, bet tā laikam nebūs.

-" Tēt, vai tad Harijs arī ir uzlūgts?" Jautāju tētim, kad viņš bija izkāpis no mašīnas un aizslēdzis to.

-" Meitiņ, es nezinu, bet iespējams, kad viņu arī varētu uzaicināt, jo kā nekā viņš ar Aleksandra tēvu ir ļoti labi draugi." Smagi nopūtos un sekoju vecākiem. 

Es tiešām nebiju priecīga, kad man bija jābrauc līdzi uz šīm vakariņām, kuras iespējams sabojās manu garastāvokli vēl vairāk. Tiešām nebrīnītos, ja šīs vakariņas ir paredzētas kādam paziņojumam un man ir kaut kāda priekšnojauta, bet nezinu ko viņa vēsta. Vēlos kaut šis vakars beigtos ātrāk un es tiktu prom no šejienes, lai varētu ietīties savā siltajā segā, skatīties kādu filmu un tad aizmigtu, nedomājot ne par ko. 

Atvērās mājas durvis, kurās parādījās Evelīna, bet ieraugot mani, viņa vāji pasmaidīja, kas bija dīvaini un es nezinu ko man tagad domāt. Varbūt pagriezties un bēgt prom, kamēr vēl ir tāda iespēja?

-" Nāciet tik iekšā. Mēs Jūs gaidījām." Ja citās reizēs Evelīna mūs sagaidīja ar platu smaidu, tad tagad viņa bija noraizējusies vai arī bēdīga par kaut ko, kas man pat nevar ienākt prātā. Man šis viss nepatīk.