Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Nu ne jau nopietni.

Bija pienākusi piektdiena un diena, kad ar vecākiem braucam ciemos pie tēta, drauga ģimenes. Ja godīgi, tad es nevēlos nekur braukt. Es nevēlos ar kādu runāt vai tikties. Es nespēju aizmirst pēdējo tikšanos ar Hariju, kura bija pirms pāris dienām. Zināju, kad man nevajag atbildēt viņa skūpstam, bet es vēlējos to skūpstu. Biju gandrīz jau aizmirsusi Hariju, ja neskaita to, ka dažreiz par viņu iedomājies, bet es biju jau aizmirsusi par viņu, līdz atkal viņš uzradās. Mana sirds vienmēr piederēs viņam un to es zinu skaidri.

Harijs ir mana pirmā mīlestība. Nevienu nespēšu mīlēt tik ļoti kā viņu, bet šīs jūtas man ir jānoglabā dziļi sirdī, lai es vairs nepakļautos vājuma brīžiem. Man vajadzēs laiku, lai es varētu savas jūtas noslēpt dziļi sirdī un tas būs grūts process. Nezinu vai man tas sanāks, bet es nezinu cik viegli man būs aizmirst Hariju. Viņa klātbūtnē es nespēju neparko citu domāt kā tikai par viņu. Viņš bija mans sapnis ko es pazaudēju drīz vien. Tas bija grūts lēmums, bet man to vajadzēja darīt, lai vairs sevi nemocītu un nesāpinātu. Nekad nebūtu iedomājusies, kad es jelkad iemīlēšos kādā un nespēšu aizmirst viņu. Ceru, kad man izdosies viņu aizmirst un es spēšu iemīlēt citu.

No manām domām iztraucēja durvju atvēršana un tajās parādījās tētis. Viņš ienāca manā istabā un pateica, ka pēc desmit minūtēm mēs izbraucam, man ieliekot vēl datoru un lādētāju. Ceru, kad brīvdienas būs izdevušās un man nevajadzēs domāt par Hariju. Esmu ievērojusi, kad ar mani ir kāds un mēs kaut ko darām, tad neesmu iedomājusies par Hariju, bet kad esmu viena un neko nedaru, tad manās domās atkal ir viņš un es nespēju nebeigt par viņu domāt. Tas mani tracina un es nezinu kā to izbeigt. Man vajadzēs ilgu laiku, lai aizmirstu viņu.

Paņēmusi somu, es devos ārā no savas istabas. Man bija tikai viena soma un tajā ietilpa viss, kas man šķita svarīgs. Es nebiju viena no tām meitenēm, kas ņems līdzi visu savu skapi, jo es zinu, ka tas nav nepieciešams, manuprāt, tas ir loģiski. Nesaprotu tās meitenes, kas ņem līdzi gandrīz visu savu skapi. Viņas tak nespēs uzģērbt to visu, kas ir paņemts līdzi. Tā domājot, es nonācu pie tēta melnā land cruisera, kurš man ļoti patīk. Somu ieliku bagāžniekā un tad iekāpu mašīnas aizmugurē. Šeit jau bija ielikts mans mīkstais spilvens un siltais pleds.

Tētis teica, ka es varu droši gulēt, jo ceļā ir jāpavada vismaz trīs stundas un es arī izmantošu šo iespēju. Iekārtojusies, es ausīs ieliku bezvada austiņas un ieslēdzu savas mīļākās dziesmas, kuras es bieži vien klausos. Man uznāca miegs un es ieslīgu dziļā miegā.

Pēc pāris stundām.

-" Gabi, celies. Mēs pēc piecpadsmit minūtēm būsim klāt." Es lēnam paveru vaļā acis un ieraugu, kad visapkārt ir mežs.

-" Kur mēs esam?" Tētis pagriežas pret mani.

-" Esam iebraukuši Andersonu īpašumā." Tētis sacīja braucot pa bruģēto ceļu.

Pag tētis teica, ka Andersonu īpašums? Ceru, ka tas nav tas ko domāju. Es negribu, ka Aleksandrs ir manā tuvumā. Man pret to cilvēku nav tās labākās domas, bet ja blakus ir Skārleta, tad esmu gatava paciest to ķēmu. Nevaru pat iedomāties, kas notiks šajās brīvdienās, jo man bija tā nojauta, kad kaut kas varētu nebūt labi. Tētis visu laiku smaidīja, bet mamma neko neteica un varēja redzēt, ka viņa par kaut ko domā.

Iebraucot pagalmā pamanu nelielu strūklaku, kurai apkārt ir izveidots ceļš no abām pusēm, bet neaudz tālāk ir liela stāvvieta, kur nolikt mašīnas. Izkāpjot no mašīnas man paveras ļoti skaista māja. Mājas fasāde bija tumšos toņu, bet māju skaistāku vēl padarīja dekoratīvais akmens. Nezinu kā sauc šādu stilu, bet man ļoti patika šī māja. Noteikti mājas iekšpuse āri ir ļoti skaista.