LEĢENDAS LAUSKA

14

Diena izvērtās daudz jaukāka, nekā biju cerējusi. Sākot ar to, ka es pamananījos iemest Marekam ar sniega pikām, un, beidzot ar ritmikas ieskaiti. Es nezinu, kā tas ir iespējams, bet Huke man ielika 7. Neizskatījās, ka sieviete to darītu ar īpašu prieku, bet direktors, kurš bija nolēmis pavērot mūsu stundu, neatstāju citu iespēju, kā būt taisnīgai.

Uzreiz pēc treniņa miesassargs man paziņo, ka tagad mani sargās ne tikai viņš. Es jau sāku prātot, vai tik nebūs ieradies Džeimss Bonds, jo man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka Džordans grib, lai mani apsargātu pasaules "krutākie" čaļi. Es vien nesen uzzināju, ka mans patstāvīgais miesassargs ir viens no labākajiem pasaulē.

Tomēr Džeimsa Bonda vietā, man pakaļ atbrauc kāda džipam līdzīga mašīna melnā krāsā. Vien tad, kad piesoļoju tuvāk, ieraugu, ka tur jau mani gaida Lilija un Kērts. Miesassargam tiek veltīts vaicājošs skatiens, taču viņš to prasmīgi noignorē.

Mašīnas logs lēnām atveras, dodot iespēju skaidrāk saskatīt Kērtu :"Kāp iekšā, sportiste."

Es cenšos izturēties nepiespiesti, tomēr doma, ka Saimona vecāki, manu vecāku draugi, kļūs par maniem sargātājiem, liek justies dīvaini. Tas nešķiet pareizi, lai arī saprotu, ka tieši viņi būs ideāli sargātāji. Kērts un Lilija ir vieni no tiem retajiem cilvēkiem, kuriem ir pieejama pilnīga informācija par visu notiekošo. Džordans vienmēr cenšas ierobežot informēto skaitu, un, nākas atzīt, ka šis ir visai gudrs solis.

Iekārtojusies aizmgurejā sēdeklī, es jau taisos nolikt somu blakus, kad mašīnas durvis atverās un allaž smaidošais Saimons ietraušas man blakus.

Puisis ar milzīgu spēku aizcērt mašīnas durvis. Tam seko īss skatiens man, tad vecākiem un galu galā, viņš piesprādzējās. Es izraujos no apstulbuma un sekoju viņa piemēram.

"Viktorija, vai tu centies uzturēt labas attiecības ar līgavaiņa vecākiem?" Saimons jautā ar jūtamu sarkasmu. Spogulī manu Lilijas smaidu. Nu jā, nejau viņai ir jāizcieš dēla kaitinošā uzvedība.

"Mēs apspriedām kā no tevis tikt vaļā," vienaldzīgi nosaku un pievēršu savu skatienu logam. Mašīna kustās tik lēni, ka man jāsāk domāt vai nebūtu ātrāk iet ar kājām.

"Bērni, mēs tūliņ atgriezīsimies," pāris minūtes vēlāk Kērts nosaka, mašīnai apstājoties pie uzpildes stacijas un maza veikaliņa. Gan Lilija, gan Kērts izkāpj un dodas ēkas virzienā. Es izmantoju šo mirkli, lai parunātu ar Saimonu. Šaubos, ka būtu visai pareizi runāt par to vecāku klātbūtnē.

"Zini, ar Džordanu labāk nestrīdēties. Viņa spēkos ir tevi izdzēst no pasaules," iesāku, vērodama Saimona atspulgu mazajā spogulītī mašīnas priekšā. Puiša lūpas saliecas smaidā. Lieki teikt, ka viņa pašpārliecinātība mani kaitina.

"Viktorija, vai tu par mani uztraucies?" atskan jautājums. Sarakstiskais tonis, kā vienmēr, ir skaidri saklausāms. Es, savukārt, cenšos neizrādīt cik ļoti man gribas viņam iebliezt.

"Tas ir nopietni!" iesaucos, veltīdama krietnas pūles, lai nesāktu skaļi klaigāt.

"Džordans nav no tiem cilvēkiem, kuri ar tevi spēlēs spēlītes. Ja tu viņam nepatīc, tad tu jau esi mironis," nosaku, cerēdama, ka Saimons beidzot sapratīs manus vārdus. Tomēr nešķiet, ka puisi tie jebkā ietekmētu.

"Ja mani nogalinās, parūpējies par mūsu bērniem!" puisis teatrāli nosaka un noliek roku sirds rajonā. Es sāku domāt vai tik es nenogalināšu Saimonu vēl pirms Džordana.

Pēc pusstundas mēs beidzot nonākam līdz viesnīcai. Mašīna tiek atstāta stāvvietā, bet mēs dodamies cēla izskata ēkā ar baltām kollonām un lauvu grebumiem. Viesnīca atgādina kādu senlaiku pili.