LEĢENDAS LAUSKA

43

Tieši pēc nedēļas es ieraugu Mareku viesnīcas koridorā. Puisis staigā, neizrādīdams nekādas sāpju pazīmes. Ārsts visu nedēļu bija licis viņam celties un kustēties, jo tas palīdzēšot ātrāk atveseļoties (ja tikai viņš neizdomās kaut kur paklupt vai uzprasīties uz kautiņu), tomēr šoreiz kaut kas nav labi, ne tikai veselības ziņā. Viņš satraukti lūkojās apkārt, kā baidīdamies no kāda. Ieraudzījis mani, viņš atviegloti nopūšās un sāk pa pusei iet, pa pusei skriet uz manu pusi.

"Čau. Negribi iziet pastaigāties?" viņš jautā, veltīgi cenzdamies izturēties nepiespiesti. Viņa balss skan kā pīlei, bet rokas nodevīgi trīc.

"Vai kas atgadījies?" jautāju, lai arī skaidri redzu, ka ir gan.

"Nē. Vienkārši ejam pastaigāties!" puisis iesaucas, saķerdams mani aiz rokas un ar viltotu smaidu vezdams prom. Lai arī viņš cenšas izturēties nepiespiesti, satraukums pielīp arī man. Es sekoju puisim, pilnīgi izmezdama no galvas to, ka pēc pāris minūtēm man ir jābūt treniņā.

Manus matus sapurina vēsais pavasara vējš, man izejot no viesnīcas ēkas. Es neesmu uzvilkusi jaku, tādēļ tagad nākas sakost zobus, lai nesāktu sūdzēties par aukstumu.

Mēs raitā solī pametam viesnīcas teritoriju un nogriežamies uz kādu nomaļāku taciņu, kas ved gar vecām ēkām. Šķiet, šeit neviens nedzīvo.

"Marek, paskaidro, kas te notiek," pavēlu, kārtējo reizi redzēdama kā Mareks satraukti atskatās.

Puisis pievērš man savu skatienu, kā atcerēdamies par manu eksistenci.

"Nekas. Vienkārši apnika tas ārsts, kurš nemitīga man saka, lai esmu uzmanīgs. Tāda sajūta, ka es triecos iekšā katrā stenderī, ko redzu," puisis izdveš, veltīgi cenzdamies nomaskēt trīcošo balsi. Šāds izskaidrojums ir acīmredzami meli, bet es vairāk netincinu, cerēdama, ka uzzināšu patiesību vēlāk, kad nonāksim galamērķī.

Šo domu pārtrauc soļi. Kaut kur netālu ir dzirdami vismaz 4 soļu pāri un viens no soļotājiem kaut ko stāsta pārējiem. Tā ir valdonīga sievietes balss, kas šķiet kaut kur dzirdēta.

Kā ledains ūdens pār mani pārlaižas atskārsme. Es tik tiešām esmu dzirdējusi šo balsi. Tā ir blondīnes balss. Tās blondīnes, kura gandrīz nosvilināja Saimonu, Kērtu un Vladu. Šis atklājums liek man satraukti vērties apkārt, meklējot nācēju stāvus. Viņi ir kaut kur tuvu. Mareks sāk vilkt mani prom no balsīm. Šķiet, pat viņš saprot, ka tie ir ienaidnieki.

"Marek, zaķīt, kur tu tā skrien?" pēkšņi atskan skaļa balss. Atskatoties es ieraugu sievieti izsoļojam no kādas šķērsielas. Viņai aiz muguras ir sastājusies visa banda. Divviru skapja cienīgais vīrs, cilvēks - ods - suns un man nezināms puisis. Visi mūsos lūkojās ar neslēptu naidu.

Mareks sāk skriet kādas šķērsielas virzienā, bet to aizšķērso uguns josla. Viņš knapi paspēj apstāties un paglābties no pamatīgiem apdegumiem.

"Marek, vai tu slikti gulēji? Izskaties tāds bāls..." sieviete uzspēlētā līdzjūtībā jautā. Mareka sejas izteiksme skaidri pauž, ka puisis labprāt pārgrauztu viņas rīkli.