Mazāk kā stundas laikā mēs nonākam līdz lidostai, kur mūs jau sagaida Džordans. Tam seko iekāpšana privātajā lidmašīnā, kura mūs nogadās līdz Austrijai. Kādreiz es ceļoju kopā ar vecākiem un mēs visi sēdējām kopā, tomēr tagad viss ir savādāk, un es apsēžos pēc iespējas tālāk no Vlada un Džordana. Man ir atnests ēdiens – augļu salāti. Ko gan vairāk var vēlēties? Nesteidzīgi ēdot, es veros ārā pa mazo lidmašīnas lodziņu. Zeme nav redzama – vien balti, pūkaini mākoņi virs kuriem lidojam. Debesis ir iekrāsojušās rozīgos toņos liecinot par saules ausmu. Esmu lidojusi desmitiem reižu, taču gandrīz katrā no tām man nākas sev atgādināt, ka mākoņi nav mīksti un pūkaini, kādi tie šķiet. Rodas nepārvarama vēlme tajos ielēkt. Ņemot vērā visu notiekošo, šobrīd es pat sāktu apsvērt šo iespēju, ja vien katru reizi domājot par to, acu priekšā neredzētu Saimona seju.
Nu super, Viktorij, Saimons ir spējīgs izlemt tavā vietā pat tad, kad neatrodas tev blakus.
"Drīkst?" es sadzirdu kādu balsi un satrūkstos. Vien veiksme palīdz trauciņam ar salātiem neizslīdēt no rokām. Paceļot skatienu, es ieraugu Džordanu. Kā vienmēr ģērbies uzvalkā, kā vienmēr ar perfekti ieveidotiem matiem un kā vienmēr biedējoši tumšām acīm. Galvā pazib doma par to, ka tās varētu būt lēcas.
Klusi pamājusi, es atkaļ piekaļu skatienu logam. Intuīcija vēsta, ka tūliņ būs slikti. Visticamāk, man.
"Vlads teica, ka tev vēl ir problēmas ar iesaistīšanos skolas programmā," Džordans lietišķi nosaka. Balss tonis liek domāt, ka viņš nevēlas pārmest vai norādīt uz manām kļūdām. Tas liek man sajust vieglu satraukumu.
"Varbūt tur esošie ir neiedomājami labi kareivji, bet kā cilvēki viņi ir pilnīgas nulles," cik vien mierīgi spēju nosaku, atcerēdamās Hariju un Natāliju. Runāšana ar Džordanu man sagādā tikpat daudz prieka cik dejas skolā un skolotāja Huke. Īsāk sakot, es gribu kļūt neredzama. Šobrīd es būtu gatava atdot daudz ko, lai tikai iegūtu Mareka spējas.
"Ne jau visi cilvēki, kurus tu satiksi, būs intelektuāli apveltīti," Džordans ar vieglu uzjautrinājumu nosaka.
Es neko neatbildu. Džordans uzvedas ļoti dīvaini. Rodas iespaids, ka viņš cenšas runāt par visu, izņemot to, kas viņam ir svarīgs. Šaubos, ka viņš atnāca, lai pafilozofētu.
"Kā mammai iet?" pēc ieilgušā klusuma jautāju. Ja Džordans nevēlas runāt, tad es viņam palīdzēšu. Mana balss izklausās gandrīz vai pārmetoša, un pakrūtē iezogas bailes. Pēdējā laikā esmu pārāk asa. Džordans ir pieradis pie pilnīgas paklausības, dažreiz es brīnos kā viņš vēl nav mani nogalinājis. Ja mammas mīļotais būtu kāds cits, es būtu bez apdomas pateikusi viņam visu, ko domāju, bet mamma ir izvēlējusies tieši Džordanu, tādējādi sarežģījot manu uzdevumu.
"Viņai tagad nav viegli, bet viņa ir stipra sieviete, tiks galā," Džordans nosaka ar apskaužamu mieru.
Manās domās jaucas viss, ko es vēlētos pateikt Džordanam. Sākot ar pārmetumiem, draudiem un beidzot ar nāves solījumiem. Vislielākais izaicinājums ir likt sev turēt muti.
"Zini, tev nav jāizliekās, ka tevi apmierina viss notiekošais," Džordans saprotošā balsī paziņo.
"Es to arī nedaru," tūdaļ atbildu, nolikdama salātu bļodiņu malā. Ja šī saruna turpināsies, es vai nu izgāzīšu trauku no rokām vai arī tajā izvemšos. Neviens no variantiem nav īpaši patīkams.
"Ne man, ne tavai mammai nenāca pat prātā, ka viss izvērtīsies šādi," vīrietis sapņainā balsī nosaka.
Es truli veros ārā pa logu. Katru reizi, kad es domāju par Džordanu un mammu kopā, man uzmetas zosāda un pamostas vemšanas reflekss. Džordans ir mūsu organizācijas galva, un es jau kopš bērnu kājas zināju, ka liela vara maina cilvēku. Diemžēl, ne uz to labāko pusi. Esmu redzējusi daudzus Džordana lēmumus un man ir bail pat domāt par citiem – vēl šausmīgākiem. Cik paranormāli ir nogalināti pēc viņa pavēles? Kā es varu ciest to, ka šāds slepkava ir kopā ar manu māti? Ja nu viņš nolemj nogalināt manu māti? Džordana balss šķiet patiesa un pat mīloša, tomēr tas nevairo manu uzticību viņam.
Es negribīgi pagriežos pret Džordanu, kurš visu šo laiku bija mani vērojis :"Esmu pilngadīga, mammas mīlas dzīve mani vairs nekādi neietekmē. Ja mamma ir laimīga, tad man nav iemesla dusmoties."
Mana balss gan skaidri norāda uz to, ka gluži taisnība tā nav. Man tik tiešām nav tiesību dusmoties uz mammu, bet es to daru. Loģika? – nē, neesmu par tādu dzirdējusi.
Brīdi apdomājusies, es vēl piebilstu :"Uz brīdi aizmirsīsim, ka jūs esat mans boss, labi? Mana mamma prot par sevi pastāvēt, taču es vienalga gribu pateikt, ka viņas aizskaršana nav pieļaujama. Ja es uzzināšu, ka jūs esat viņai kaut ko nodarījis, Vlads uz mana fona būs bērnudārznieks."
Vlads, sadzirdējis savu vārdu, pagriežas pret mums ar jautājošu sejas izteiksmi, bet Džordana lūpu kaktiņi saliecas smaidā. Es, skuķis, kurš ir tikko sasniedzis pilngadību, sola viņam, vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē, nāvi. Mums abiem ir skaidrs, ka savus draudus es nepiepildīšu.
"Es neko nenodarītu tavai mātei," Džordans mierinoši nosaka, "Es domāju, tu pati esi pārliecinājusies, ka sev nozīmīgu cilvēku dēļ mēs esam gatavi uz visu."
Vadoņa skatiens skaidri liek noprast par ko iet runa. Saimons. Šķiet, viņam nav izdevies aizmirst to, ka es pārgāju pretinieku pusē, lai izglābtu puisi.
"Man nākas atzīt, ka tava izvēle mani neiepriecināja. Saimons bija sliktākais no iespējamajiem variantiem – paranormāls, huligāns un vienkārši nenopietns cilvēks," Džordans neapmierināti nosaka.
"Tomēr jūs neko neteicāt, jo es neko neteicu par māti," ar vieglu smaidu pabeidzu vīrieša sakāmo. Saņemot apstiprinošu mājienu, mans smaids kļūst platāks. Vismaz kaut kur man ir teikšana. Es biju dzirdējusi, ka iepriekšējām atbrīvotājām neļāva satikties ar cilvēkiem, kuri viņas slikti ietekmētu.
"Skola un laiks izmainīs jūs abus uz to labāko pusi," Džordans nosaka, liekot man novērsties. Mainīties es negribu un vēl mazāk vēlos, lai mainītos Saimons.
Saprazdama, ka salātus es sevī vairs neiedabūšu, es paspraucos garām Džordanam un pirms aiziešanas nosaku :"Pat neceriet, ka es jūs saukšu par tēvu."
Vīrietis viegli pasmaida un tetatrāli nosaka :"Teci vien, meitiņ."
Es pasmaidu, lai arī fakts, ka Džordans mani nosauc par meitu, mani biedē. Skaidrs, ka tas ir vien joks, tomēr sajūtas no tā nemainās.
ВЫ ЧИТАЕТЕ
LEĢENDAS LAUSKA
Подростковая литератураLeģenda vēsta par būtni, kuras sirds sitās tāpat kā citiem, tomēr tā bija auksta un nepazina žēlastību. Viņas skaistums apbūra ikkatru, kurš gadījās ceļā, tomēr šis skaistums bija vien māns. Cilvēki nokļuva viņas lamatās. Viņa izsūca cilvēku dvēsele...
