LEĢENDAS LAUSKA

6

Lai cik ļoti negribētos, man nākas aiziet uz visām atlikušajām stundām. Sarunas klasē grozās vien ap diviem tematiem. Kautiņš un apsardze, kura patrulē koridoros. Fakts, ka abi šie temati ir daļēji saistīti ar mani, nekādi neuzlabo omu. Manā klātbūtnē cilvēki sačukstās, un tas ir neciešami. Es to paciestu daudz labāk, ja cilvēki runātu skaļi.

Saimons stundās vairs nerādījās. Mareks centās par kaut ko atvainoties, tomēr es līdz pat pēdējam nesapratu par ko. Puisim šķiet, ka kautiņš notika viņa dēļ. Manuprāt, viņš par daudz no sevis iedomājas.

Pēc stundām es dodos uz treniņu, lai arī deguns joprojām dun. Tur tiek pavadītas divas stundas, un vien tad, kad ārā jau ir pustumsa, es beidzot iekāpju vecāku mašīnā. Šoreiz šofera vietā ir mana mamma, jo tēvs esot aizņemts. Šķiet, mamma neievēro manu uzpampušo degunu, tādēļ viss ceļš tiek pavadīts pļāpājot par kādu portālu, kurā notika kļūme un cilvēki iesprūda kaut kur starp mūsu un paralēlo pasauli.

Kad mēs nonākam mājās, apkārtni jau ir pārņēmusi tumsa. Mājas logi, kuros ir redzamas istabas ar ieslēgtu gaismu, krasi izceļas uz tumšā fona un, ilgi nekavēdamās, es dodos iekšā. Mamma gaismas ātrumā novelk āras apģērbu, lai pēc iespējas ātrāk ieskrietu virtuvē. Es tā nesteidzos. Skola ir izūkusi no manis pietiekami spēku, lai es uzvestos kaut cik mierīgi.

"Tēt, mamm, jums rīt būs jāatbrauc uz tējas tasīti pie direktora," nobļaujos un nosviežu pirmo zābaku.

"Ko tu sastrādāji?" tēvs jautā.

"Parādīju vienam idiotam, kas notiek, kad aizskar manus draugus," īgni novelku un nosviežu arī otru zābaku.

Beidzot dodos uz virtuvi, no kuras vēdī patīkama kafijas un pīrāgu smarža. Mamma ir īstens pavārs, tomēr viņai allaž trūkst laika, lai kaut ko pagatavotu.

Es iesoļoju virtuvē un nometu somu uz grīdas. Tam seko īss apstulbuma brīdis, un es saprotu, ka mums ir ciemiņi. Pie galda sēž kāda sieviete ar blondiem matiem līdz pleciem un izteikti zilām acīm. Viņai blakus ir apsēdies kāds vīrietis ar visai gaišiem matiem,tomēr tumšām acīm. Abi ir aptuveni manu vecāku vecumā.

"Labvakar!" izrāvusies no apstulbuma, sasveicinos un vēršos pret vecākiem, "Kāpēc neteicāt, ka mums ir ciemiņi?"

Es aplaižu skatienu virtuvei un jūtu kā man atkarās žoklis. Pie bufetes galdiņa netraucēti sēž puisis. Viņš dzer apelsīnu sulu, un ir skaidri saprotams, ka puisis ir ciemiņu dēls. Viņš ir pilnīga tēva kopija.

Saimons paveras uz mani ar daudznozīmīgu smīnu.

Tēvs sniedz man iespēju novērsties no puiša :"Tie ir mūsu jaunības gadu draugi. Mēs kopā mācījāmies."

"Vai tad tu nemācījies mājmācībā?" apmulsusi jautāju. Tēvs ir bieži stāstījis par savu pagātni. Man šķita, ka zinu visu.

"Mācījos gan, bet pēc skolas es devos apgūt portālu izmantošanu. Tieši tur es satiku Liliju un Kērtu, " tētis skaidro, un es pārsteigti viņu uzlūkoju. Ciemiņu klātbūtnē nekad netiek runāts par portāliem, spēka pārvaldītājiem un mūsu pasauli kopumā. Tā vienmēr ir bijusi aizliegtā tēma.

Tēvs piesoļo pie manis un, ar vienu roku apskāvis, vēršās pret ciemiņiem :" Šī ir mana meita Viktorija, atbrīvotāja."

Saimons aizrijās ar sulu, bet viņa mātei no rokām izkrīt dakša. Dakšai krītot, atskan vairāki metaliski trokšņi, priekšmetam atsitoties pret galda malu un grīdu.

"Atbrīvotāja?" Lilija atkārto un nopēta mani no galvas līdz kājām, kā gaidīdama, ka kaut kur būs redzama mana pase vai kas cits, kas varētu pierādīt iepriekš dzirdētos vārdus.

Sievietes izbrīns nav nekas pārsteidzošs. Atbrīvotājas īpaši nerādās sabiedrībā, un lielākā daļa cilvēku, kuri strādā šajā sfērā, nekad mani neierauga. Fakts, ka es esmu ģimenes draugu meita, ir mazākā mērā negaidīts.

Es izraujos no tēva apskāviena, lai paņemtu krūzi. Tēja šobrīd ir labākais, kas var novērst manu uzmanību no skatieniem un mulsinošā klusuma telpā.

"Kas tev ar degunu?" pēkšņi mamma iejautājās. Nopūšos. Istabas gaisma krīt tieši man uz sejas un būtu brīnums, ja viņa nepamanītu, ka tas ir piepampis un mazliet sarkanāks nekā parasti.

"Es taču teicu, ka rīt ir vecāku sapulce," nomurminu, pagriežoties pret vecākiem. Abi izskatās mazliet apmulsuši. Es nevaru viņus vainot, es kaujos vienīgi treniņos. Uzmetu īsu skatienu notikuma vaininiekam - Saimonam, kurš smaidot vēro visu notiekošo, it kā tas nekādi neskartu viņu. Rodas iespaids, ka mana seja ir izkrāsota visās varavīksnes krāsās, nevis viņa. Mans mazliet piepampušais deguns ir sīkums.

"Lūdzu nesaki, ka jūs sakāvāties..." tēvs pēkšņi nomurmina, pievērsdams savu skatienu Saimonam.

Arī Saimona vecāki pārsteigti mūs nopēta, un es jau gatavojos pamatīgai lekcijai, kas vienmēr seko šādiem gadījumiem. Tā ietver visus ierastos punktus - bezatbildību, neuzmanību un klaju necieņu attiecībā pret savu darbu. Man par pārsteigumu, vecāki uzjautrināti iesmejas.

"Saimon, tu ļāvi meitenei sevi piekaut?" Lilija jautā. Pats puisis šķiet pilnīgi mierīgs.

"Brūces rotā vīrieti," viņš īsi nomurmina, liekot man izdvest klusus smieklus. Puiša skatiens pievēršās man.

"Tev taisnība," nosaku un vēroju kā smīnu nomaina neticība par tikko dzirdēto. Es gan tūdaļ steidzos glābt situāciju, "Bet kur tu manīji vīrieti?"

Virtuvē atskan smieklu šalts, un es ar augošu pārsteigumu vēroju Saimona vecākus. Mani gan izskatās mazliet uztraukti, tomēr pat viņu sejas rotā tikko manāms smīns.

"Saimon, aizej, lūdzu, līdz manam mētelim. Tur kabatā jābūt telefonam. Atnes," Lilija nosaka, pamādama uz Saimona pusi. Puisis pasoļo man garām un pēc mirkļa, virtuves durvis tiek aizvērtas.

Tēvs ielej uzvārīto ūdeni manā tējas krūzē, es pateicīgi pasmaidu. Šķiet, tā bija jāgaida vesela mūžība.

Pēkšņi manā kabatā iezvanās telefons. Izņēmusi to, es ieraugu uz ekrāna mirgojam svešu numuru. Mirkli šaubos, tomēr nospiežu atbildēšanas pogu.

"Es tavā vietā dotos paglābt savu draudziņu. Griesti mēdz būt visai nestabili," kāda robota cienīga balss bilst un uzreiz noliek klausuli.