LEĢENDAS LAUSKA

116

Vlads kļūst par manu ēnu. Lai kur es neietu, viņš vienmēr būs klāt. Ir pagājusi tikai viena diena šādā režīmā, tomēr man jau tagad gribas kliegt. Vīrietis bija klāt visās stundās, viņš pat bija Abdenago treniņā. Katru reizi, kad es gribēju pārrunāt plānu ar Sofiju, Mareku vai Saimonu, viņš izsoļoja no kāda stūra. Man izdevās vien uz brīdi atrauties no Vlada skatiena, un šo brīdi es izmantoju, lai brīdinātu Saimonu. Kāda balstiņa galvā ir droša, ka vārdi par lodi Saimona pierē nebija joks, bet gan drauds. Šī iemesla dēļ es piekodināju Saimonu, lai viņš pat nedomā izrādīt pieķeršanos man. Puisis izskatījas no tiesas sadusmots un man nācās teju lūgties, lai viņš nedotos pie Vlada. Saimona nāve nebūtu tas labākais sižeta pavērsiens. Viņa dusmas kliedēja vien fakts, ka es pieķēru Annu ar Vladu skūpstāmies. Puisim tas šķita neiedomājami uzjautrinoši. Gribēju jau brīdināt, lai viņš par to nejoko Vlada klātbūtnē, kad pats Vlads uzradās manā redzes lokā. Teorētiski, ja Saimons par viņu jokos, tā būs vīrieša paša vaina.
Uzreiz pēc treniņa pie Vlada es dodos pie Abdenago. Pārmaiņas pēc, Vlads mani necentās nogalināt. Man bija jāizpilda vien pierastā programma, un pēc tās es biju brīva. Vismaz es tā domāju.
Pie Abdenago mani sagaida Mareks, Sofija un Saimons. Saimons paver muti, lai kaut ko teiktu, kad pamana man aiz muguras Vladu, kurš kā mēma ēna man sekoja no sporta zāles līdz pat šejienei. Puiša sejas izteiksme izmainās.
"Abdenago?" sargs pieklājīgi nosaka, "Man nāksies tev apbēdināt, bet turpmāk tu vairs nevarēsi vadīt spēju attīstīšanas papildstundas šiem četriem."
Mēs visi sinhroni pagriežam galvas Vlada virzienā un uzlūkojam viņu ar neizpratnes pilnu skatienu. Atcelt treniņus? Mums tikko bija sācis sanākt. Es pat sāku ticēt, ka mums izdosies līdz absolventu ballei panākt nepieciešamo rezultātu. Mareks beidzot ir spējīgs pārvērst pulksteni un citus mazus priekšmetus neredzamus. Mums vajag vēl mazliet laika. Krūtīs uzbango viegla panika.
"Vlad, kas vainas? Viņi vienkārši praktizējas. Manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgi, ka viņi izrāda tādu interesi par šo priekšmetu," skolotājs, no tiesas apmulsis, jautā.
"Tieša pavēle no direktora," vīrietis vienaldzīgi attrauc, uzlūkodams mūs visus, "Spēju attīstīšanas treniņu vietā jums būs parastie treniņi pie manis."
Iestājas klusums. Es paveros uz Saimonu, tad uz Mareku un Sofiju. Izskatās, ka mēs visi esam vienlīdz pārsteigti. Šķiet, mūsu plāns ir ūdens, kuru mēs izmisīgi cenšamies noturēt plaukstās. Rodas iepsaids, ka Vlads visiem spēkiem cenšas izjaukt visu, kas mums ir padomā. Galvenais jautājums - vai viņš pat to zina? Vai mūsu plānu jaukšana ir tikai sagadīšanās?
"Pēc 10 minūtēm gaidu jūs pie baseina peldkostīmos," vīrietis nosaka un pamet telpu, atstādams sev nopakaļ vien klusumu.

***
Tieši pēc 10 minūtēm es stāvu pie skolas baseina, vērodama tā dzidro ūdeni. Mareks un Sofija, ģērbušies peldkostīmos, ir apsēdušies uz baseina malas. Viņi par kaut ko klusi runā, ar kājām jaucot ūdeni. Saimons joprojām nav atnācis, liekot Vladam kļūt nepacietīgam. Galvā iešaujas doma par to, ka Saimons to dara speciāli. Viņam patīk kaitināt Vladu.
Ūdens plakšķēšana atbalsojas no telpas sienām, kļūstot par vienīgo skaņu, kura sasniedz manas ausis. Tas padara telpu neomulīgu un svešu. Aukstums saldē līdz kaulam, liekot uzmesties zosādai. Ja Saimons tūliņ neatnāks, es viņu noslīcināšu baseinā.
Kliedēdama garlaicību, es uzlūkoju Sofiju un Mareku.
Pirmais, kas piesaista manu skatienu, ir rētas. Tās ir visur. Visas Mareka krūtis ir klātas šuvju, apdegumu un griezumu pēdām. Puisis ir noņēmis plāksteri no deguna, liekot sejai izskatīties mazākai. Ap to rēgojās zilumi. Loki zem acīm liek domāt, ka viņš nezina tādu jēdzienu kā miegs.
Sofija stipri neatšķiras. Viņas labo sānu klāj milzīga rēta. Ap to ir redzamas vēl dažas, mazākas. Arī dažviet uz rokām un kājām ir saskatāmas visai biezas, haotiski izkārtotas rētas. Meitene nekad nav stāstījusi par savu pagātni, tomēr redzētais liek sajust vieglu ziņkāri.
Neskatoties uz rētu klātajiem ķermeņiem, viņi pamanās izskatīties pievilcīgi. Laiks šeit ir palielinājis Mareka muskuļu masu, padarot viņu vīrišķīgāku, nekā tajā laikā, kad viņš nodarbojās ar dejām. Sofija, savukārt, ir visai slaika auguma. Ķermenis ir smalks un miniatūrs, gluži kā laumiņai. Laumiņas izskatu jauc vien tetovējums uz rokas.
Manu spriedelēšanu pārtrauc durvju atvēršanās.
Es paspēju vien pagriezt galvu, kad Saimons spēcīgi atsperas no flīžu grīdas (kā viņš pamanījās nepaslīdēt?).
"BOMBOČKA!!!" Saimons skaļi iekliedzas un iekrīt baseinā, izšļakstīdams ūdeni uz visām pusēm. Daļa trāpa arī Vladam, kurš par vēlu atkāpjas tālāk no ūdens.
Saimons parādās virs ūdens, ļaujot sevi beidzot saskatīt. Puiša zeltainie mati ir kļuvuši tumšāki ūdens dēļ, iegūstot gandrīz tikpat tumšu toni kā acīm.
"Ārā!" Vlads iesaucas pavēlošā balsī. Saimons, acīmredzot apmierināts ar savu darbu, paklausa. Viņam kāpjot ārā no baseina, atklājas arī pārējais ķermenis – zeltainā āda, ietrennētie muskuļi un ūdens, kurš plūst tiem pāri. Es novēršos, saprazdama, ka baseins ir Vlada sliktākā ideja. Tagad man būs nemitīgi sev jāatgādina, ka blenzt uz Saimonu nedrīkst.
"Kāpēc tas ūdens ir tik auksts?" Saimons jautā, berzēdams acis un atklādams manam skatienam presi.
Vlads ignorē Saimona jautājumu un pievēršas galvenajam tematam :"Katru dienu pēc stundām jūs nāksiet uz treniņiem, visiem skaidrs?"
Neviens no mums neizkustas ne no vietas un nebilst ne vārda, tomēr vīrietis turpina runāt, liekot domāt, ka tas bija vien retorisks jautājums :"Katra nepaklausība tiks sodīta."
Es uzmetu skatienu Saimonam, kurš nu jau vienaldzīgi pēta savus nagus.
"Saimon, tev viss skaidrs?" Vlads jautā, pievērsdamies puisim. Šķiet, kad runa iet par nepaklausību, visi uzreiz iedomājas tieši Saimonu.