LEĢENDAS LAUSKA

113

Pienākot sestdienai, es kļūstu pavisam nervoza. Par iemeslu nekalpo nesaprašanās ar Vladu, godīgi sakot, es to pat esmu piemirsusi. Uztraukuma cēlonis ir fakts, ka šodien ir cīņu diena. Šodien skolēni galinās viens otru uz arēnas. Man būtu vienalga, ja vien tajā nepiedalītos arī Saimons un Mareks. Ko man darīt, ja šie sadomās viens otru nogalināt? Ņemot vērā viņu saspīlētās attiecības, tas ir visai iespējams. Plāns sāk šķist aizvien absurdāks.
Apģērbdamās, es dodos uz ēdnīcu un drīz pēc tam – uz dzīvojamās ēkās pēdējo stāvu. Tieši tur ir ierīkota arēna. Kņada un cilvēku pārpilnībā uz brīdi mani izsit no līdzsvara. Es biju tik aizņemta ar domām par Saimonu un Mareku, ka piemirsu pārējos skolēnus, kuri šodien piedalīsies masveida slepkavošanā. Aplaizdama skatienu pāri telpai, es ieraugu Mareku, kurš ir ģērbies sporta tērpā. Puisis ir apsēdies uz koka soliņa pie sienas un pļāpā ar Sofiju. Mareks smaida, tomēr smaids šķiet saspringts, it kā kāds neredzamais būtu ar pirkstiem pavilcis lūpu kaktiņus uz augšu. Ņemot vērā, ka viņš ir vienīgais neredzamais šajā skolā, šaubos, ka tas ir iespējams.
Piesoļodama pie viņiem, es ar vieglu galvas mājienu sasveicinos.
"Kā jūties?" jautāju, uzlūkodama puisi, un uzreiz atskāršu, cik muļķīgs šis jautājums ir. Mareks ir flegma. Viņš reti iesaistās kautiņos un labprātāk paliek maliņā, kad citi dara ko traku. Tagad viņam nav izvēles. Viņam ir jādodas uz arēnu, jākaujas ar Saimonu un jāizpilda plāns. Ja viņu pieķers, puisis būs pagalam, pirms paspēs pateikt kaut vārdu. Fakts, ka viņš ir Vlada mīlulis, nekādi viņu neglābs.
Dzīve kļūst aizvien jautrāka.
Pirms Mareks paspēj izdvest kaut vārdu, ierunājas Sofija :"Vai mums obligāti tas ir jādara? Vai tiešām nav cita veida?"
Es saskatos ar Mareku. Viņš ir mans labākais draugs. Es viņu pazīstu tik ilgi, cik atceros sevi. Šis laiks ir man daudz ko iemācījis. Piemēram, tulkot viņa skatienu. Mareks ir nobijies, jā, tomēr viņa skatienā vīd arī pārliecība. Viņš to izdarīs, lai ko tas neprasītu.
Sofija paskatās uz mani, tad uz Mareku :"Ei, es te arī esmu!"
Es novēršos no Mareka. Esmu redzējusi visu, kas nepieciešams. Vārdi nav nepieciešami.
"Citas izejas nav," Mareks pārliecināti izdveš, un pasmaida, ieraudzījis Sofijas sejas izteiksmi.
"Malvīn, vai tu uztraucies?" viņš jautā, atgādinādams man, ka pati Sofija sevi sauc par Malvīni. Šķiet, viņai nemaz nepatīk savs īstais vārds.
Meitene noraidoši papurina galvu :"Vienkārši cerēju, ka jūs atteiksieties un man nebūs šeit jādirn."
Es viegli pasmaidu, tomēr nebilstu ne vārda. Mareks seko manam piemēram. Puiša skatiens sastingst pie kaut kā man aiz muguras. Sejas izteiksmi ir grūti iztulkot. Bailes? Dusmas? Prieks? Nezinu.
Sekojot viņa acīm, es ieraugu Saimonu. Manījis mūsu skatienus, viņš pasmaida un pa pusei skriešus, pa pusei ejus, nonāk līdz mums.
"Nu, Marek, esi gatavs sakāvei?" viņš jautā, ar izaicinošu smaidu uz lūpām. Tajā pašā brīdī atskan signāls, kurš ziņo par cīņu sākšanos.
Mēs atrodamies skolā, kur cilvēku iekaustīšana ir normāla, pat vēlama. Tieši šī iemesla dēļ, man rodas iespaids, ka gandrīz visa skola ir pabijusi uz arēnas. Vairums cīņu notiek starp paranormāliem un cilvēkiem. Godīgi sakot, tas mani īpaši nepārsteidz. Es šajā skolā esmu īsu laiku, tomēr ar to bija pietiekami, lai ievērotu to, cik kareivīgi noskaņotas ir abas grupas. Vienu cīņu nomaina cita, tomēr neviena no tām nespēj piesaistīt manu uzmanību. Savā galvā es skaitu mantru "Kaut viņiem viss izdotos!Kaut viņiem viss izdotos!"
Brīdī, kad es ņemos blenzt uz saviem nagiem, skaļrunī atskan sievietes balss. Tā skaidri un gaiši nosauc Saimona un Mareka vārdus. Mareks man blakus strauji ievelk elpu. Saimons, savukārt, izskatās tā it kā taisītos uz tuvāko veikalu nopirkt cepumus, nevis cīnīties. Puisis slinki pietraušas un dodas arēnas virzienā. Brīdi vērusies viņam mugurā, es pielecu kājās un panāku viņu.
"Veiksmi," satraukti izdvešu un izspiežu no sevis iedrošinošu smaidu, "Centies pārāk stipri netraumēt Mareku."
Saimons uzjautrināti pasmaida :"Esmu priecīgs, ka esi tik labās domās par mani."
Pēc šiem vārdiem puisis aši noskūpsta mani un atsāk soļošanu arēnas virzienā. Es ar acs kaktiņu manu Vlada neapmierināto skatienu. Cenzdamās nepievērst tam nekādu uzmanību, es paveros uz arēnu. Mareks jau ir uz tās uzkāpis, un šobrīd puisis satraukti mīņājas uz vietas, blenzdams uz nākošo Saimonu. Viņam aiz muguras ir redzams ekrāns, kurā ir lasāmi puišu vārdi. Vārdi atrodas uz zila fona, kas nozīmē to, ka spējas darbojas.
Es piesoļoju tuvāk arēnai, pie reizes izgrūstot vairākus skolniekus, kuri apvelta mani ar aizkaitinātu skatienu.
" 3. 2.," balss skaļrunī sāk skaitīt, liekot man sajust iekšejo trīci. Ja viņi izdarīs kaut ko ne tā...,"1!"
Pēc šiem vārdiem Vlads telefonā uzspiež podziņu un oranžais aplis, kurš iepriekš bija rotājis abu rokassprādzes, zūd, liecinot, ka tagad spējas darbojas. Sekundi vēlāk Mareks zūd. Saimons saspringti vēro arēnas grīdu, meklējot kādu zīmi par puiša atrašanos vietu.
Viņš saņem šo zīmi. Kaut kas acij neredzams iebliež Saimonam pa sānu, un puisis pārsteigti pastreipuļo vairākus soļus uz atpakaļu.
"Malacis, Marek," Saimons aizkaitināti izdveš, "Par zaķpastalu piedzimi, par zaķpastalu nomirsi, vai ne? Slēpsies visu dzīvi?"
Saimons runā pietiekami skaļi, lai Mareks un vēl daži tuvāk stāvošie viņu sadzirdētu, tomēr pietiekami klusu, lai to nedzirdētu visa zāle. Es saspringti to visu vēroju. Pagaidām Saimons tiek galā ar savu lomu teicami, tomēr viņa acis... Tās liek domāt, ka viņš tik tiešām ir nikns uz Mareku. Es esmu redzējusi ko dusmas dara ar Saimonu. Es nevēlos, lai Mareks būtu nākamā Vanesa.
Saimons saņem sitienu, šoreiz daudz spēcīgāku. Puisis ieķeras arēnas malā un strauji izelpo.

"Sasodīts, Marek!" viņš šoreiz iekliedzas. Nopētījis visu arēnu, viņš strauji metas vienā virzienā un nokrīt. Puiša rokas ir aptvērušas ko neredzamu. Tikko Saimons iedarbina savas spējas, manam skatienam atklājas Mareks, kurš ir piespiests zemei.

"Šķiet es noķēru zaķpastalu. Izcept tevi?" Saimons jautā, liekot man tikko manāmi novaikstīties. Izcept? Vai Saimons nav pārcenties?

Un tad Mareks iekliedzas. Iekliedzas tā, ka viss mans ķermenis notrīc un elpa aizraujas. Saimons nobīstas un atrauj rokas no Mareka. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, puisis neko nebija darījis. Vai vismaz neko nebija plānojis darīt.

Mareks strauji pielec kājās un, pirms Saimons saprot kas notiek, iesit puisim pa seju.

"Tava galvenā problēma ir mīkstsirdība, Saimon," Mareks izdveš, man par brīnumu, nekļūdams neredzams, "Tu nekad nenodarīsi otram ļaunumu, ja viņš to nebūs pelnījis. Agri vai vēlu, tas tevi nogalinās."

Mareks ir pilnībā mainījies. Viņa nepārliecinātība ir zudusi, balss ir kļuvusi par vairākām oktāvām zemāka. Viņš izklausās pēc...Džordana. Šī atskārsme mani biedē. Ir skaidrs, ka tā ir vien daļa no lomas, tomēr tā mani vieš satraukumu.

Saimons metas virsū Marekam un jau atkal nogāž gar zemi. Mareks cenšas izrauties, tomēr Saimons viņu ir cieši piespiedis zemei. Tvēriens ir izcils, perfekts līdz pēdējais daļai. Tas liek man miglaini atcerēties pēdējo cīņas stundu. Viņš bija veltījis īpašu uzmanību tvērienam. Tagad kļūst skaidrs kādēļ.

"Cik labi, ka tu to esi pelnījis..." Saimons čukstus nosaka un no visa spēka iesit Marekam pa seju. Puisis sāpēs saraujas, tomēr Saimons nedod viņam laiku atlabt. Pirmajam sitienam seko otrais un otrajam trešais. Katru reizi, kad Saimons iesit Marekam, es saraujos, tomēr nebilstu ne vārda. Plāns ir nežēlīgs, tomēr bez tā būs vēl sliktāk.

Tad, kad šķiet, Saimons būs izsitis no Mareka visu iespējamo, puisis izvairās no nākamā sitiena un nogrūž no sevis Saimonu. Mareks griļļīgi pieceļas kājās un ieķerās arēnas malā. Saimons netērē laiku lieki un metas vēl vienā uzbrukumā. Mareks saņem sitienu un uzreiz pēc tā – kļūst neredzams. Saimons aizkaitināti nopūšas.

"Atkal?" viņš īgni iesaucas.

Es gaidu, kad Mareks uzbruks Saimonam, tomēr tas nenotiek. Arī Saimons gaidoši staigā pa arēnu, vērdamies tukšumā un cenzdamies tajā saskatīt kādu pazīmi par Mareka atrašanos vietu. To neredz ne viņš, ne es. Šķiet, Mareks ir izzudis. Arī Vlads satraukti sāk soļot gar arēnas malu. Telpā iestājas nogaidošs klusums. Ir dzirdama vien sačukstēšanās un Saimona soļi.

Vēl brīdi blenzis tukšumā, Vlads neiztur un izvelk no kabatas telefonu. Ir skaidrs, ko vīrietis domā. Viņaprāt, šis ir Mareka muļķīgais mēģinājums aizbēgt. Es viegli pasmaidu.

Paiet kāds laiciņš līdz Vladam izdodas ieslēgt Mareka spēju bloķētāju. Kā no tukša gaisa uz arēnas grīdas parādās Mareks. Puisis ir nogūlies uz pašas malas, it kā viņš būtu mēģinājis izlīst no tās caur apakšu. Tālu no patiesības jau tas nav.

"Marek, tu dzīvs?" Vlads satraukti jautā, piebakstīdams puisi. Mareks sakustas, kā vēlēdamies pārliecināt pārējos, ka viņš ir dzīvs. Manījis šo kustību, Vlads pamāj Annai, lai viņa palīdz puisim. Saimons nokāpj no arēnas kā uzvarētājs.