LEĢENDAS LAUSKA

49

Pēc šķietamas mūžības, Džordans un mamma pamet koridoru un iesoļo numuriņā. Es strauji pametu savu aizsegu. Asinis vārās dusmās. Kā gan tas ir iespējams, ka mamma krāpj tēti!? Galvā joprojām atbalsojas mammas smiekli.

Ar niknumā savilktām dūrēm es metos Džordana istabas virzienā. Apkārtne saplūst vienā krāsainā pleķī, un es nemaz necenšos koncentrēt skatienu. Sasodītais mērglis! Kā viņš uzdrīkstas jaukt manu ģimeni?

Pirksti apvijās ap vēso durvju rokturi. Esmu tik nikna, ka labākais, ko spēju darīt lietas labā, ir Džordana noslaktēšana, tomēr pēc tā es pati nebūšu starp dzīvajiem. Iekšējā cīņa liek strauji apstāties durvju priekšā. Ir dzirdami mammas smiekli. Viņa nekad tā nav smējusies tēva klātbūtnē. Tas liek pirkstiem atslābt un plaukstai atgriezties sākuma pozīcijā.

Pirms neesmu pārdomājusi, es metos aptakaļ uz istabiņu. Jo ilgāk es tur stāvētu, jo lielāka būtu iespējamība, ka es sastrādāšu muļķības.

Es iesoļoju savā viesnīcas numuriņā, kurš joprojām ir saules apdalīts. Ķermenis bez manas pavēles apsēžas gultas malā. Matracis ieliecas zem svara.

Mamma vienmēr ir bijusi stingra un noslēgta. Es biju uzskatījusi, ka tāds ir viņas raksturs. Daži cilvēki klāsta savu dzīvi katram garāmgājējam, bet citi - nē. Biju domājusi, ka mamma ir pieskaitāma pie kluso cilvēku tipa. Tagad es sāku par to šaubīties. Visus šos gadus viņa ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja to, ka tēvs viņai ir vienaldzīgs. Viņi bija normāla ģimene - vienu brīdi strīdējās par aizkaru krāsu, bet citu - apskāvušies lūkojās televīzora ekrānā. Uz brīdi iedomājos, ka tēva vietā parādās Džordans. Viņš ir tas, kurš ar mammu skatās televizoru. Šāda doma liek man nepatikā notrīcēt.

Pirksti stingri satver spilvena malu. Pirms paspēju apdomāt ko daru, roka atvēzējas un spilvens ar skaļu 'paf' atsitas pret sienu un iekrīt atpakaļ gultā. Laiku lieki nekavēdama, es atkārtoju metienu. Vēlreiz un vēlreiz.

Ko man tagad darīt? Pastāstīt tēvam, ka mamma viņu krāpj? Klusēt? Sadot Džordanam pa nopelniem? Pēdējais variants šķiet neiedomājami kārdinošs.

Spilvens kārtējo reizi atsitas pret sienu, tomēr pārmaiņas pēc nokrīt nevis uz gultas, bet gan uz blakus stāvošā naktsgaldiņa. Uz tā stāv krūze. Nu vismaz stāvēja. Tagad tās lauskas ir izkaisītas pa grīdu. Man pat prātā nenāk tās savākt. Tā vietā es atspiežos ar plaukstām pret sienu. Skatiens pievēršas kurpju purngaliem. Istabā valda pilnīgs klusums, ir dzirdamas vien manas elsas. Es nespēju saprast - tas ir spilvena terapijas vai dusmu dēļ.

Mamma. Nekad neesmu bijusi uz viņu tik nikna kā tagad. Jā, mums nekad nav bijušas tuvas attiecības, tomēr tas neatņem faktu, ka Džordans viņai ir bīstams.

Dusmas strauji pārņem mani, un es neapdomāti nokliedzos. Mana dūre ietriecas sienā, izraisot sāpju uzliesmojumu. Sakožu zobus, censdamās noklusināt vaidus. Vien tagad iedomājos, ka sienas ir cietas. Pārsteidzoši, vai ne? Es, protams, par to nepadomāju.

Pirms es paspēju sevi nolamāt, nopīkst telefons, vēstot, ka ir pienākusi ziņa.

Ar joprojām smeldzošu roku pastiepjos pēc telefona. Veselā kreisā roka to nedroši satver. Galvā joprojām jaucas domas, tomēr es cenšos tās atbīdīt otrajā vietā. Maza manis daļa cer, ka rakstītājs ir Saimons. Parasti tieši viņš bija tas, kurš mani bombardēja ar īsziņām. Tas mani neiedomājami kaitināja un domāju, ka tieši tāpēc viņš to darīja. Tādējādi man bija jāpacieš nepārtraukta telefona pīkstēšana un it kā ar to nepietiktu, ziņas sevī saturēja ļoti "nopietnus un dziļus" tekstus. Piemēram, vienreiz esam dušā saņēmu ziņu, kurā bija sacīts "Vienradzis Freds tikko man paziņoja, ka vēlas mani precēt, bet nesatraucies, es atteicu, jo zinu kāds tev tas būtu trieciens."

Vai ir nepieciešamība skaidrot kādēļ tas ir dīvaini?

To atceroties es nespēju nepasmaidīt. Pat Mareks, kurš man rakstīja diezgan bieži, nespēja tikt līdzi Saimona drukāšanas ātrumam. Vēl jo vairāk, Mareka īsziņas vienmēr sastāvēja no daļēji sakarīgiem vārdiem, kuriem cauri vīdēja kaut pikucītis loģikas. Saimona ziņās tādu nesaskatīsi. Neviļus iedomājos cik daudz būtu gatava atdot, lai atkal saņemtu kādu puiša murgojumu.

Šādas domas pārsteidz pat mani pašu, tomēr es beidzot atveru īsziņu. Rakstītājs man nav zināms.

Veroties telefonā, klusām murminu ziņas tekstu :"Jūs esat ieslēdzis opciju "Mīklas katrai dienai". Šodienas mīkla -"Ziemā ar vāku, vasarā bez vāka". Atminējumu sūtiet līdz š.d 00:00. Šajā dienā vēlam izmantot katru iespēju un nekad nepamest draugus novārtā! Paldies! /Mīklas katrai dienai/ "

Es apmulsusi veros telefonā. Pat ja mani spīdzinātu, es nekad neparakstītos uz ko tādu. Mīklas? Nē, tad jau labāk dodos uz skolu un apgūstu "aizraujošos" kvadrātvienādojumus. Vēl jo vairāk, īsziņas teksts man šķiet savāds. Vienīgā problēma - es nespēju pateikt, kas tajā ir tik dīvains. Vēl kādu laiciņu pētījusi ziņu, nometu telefonu atpakaļ uz galdiņa. Nu jau dusmas ir aizstājis nogurums. Esmu gluži vienkārši nogurusi no visa notiekošā.

Es noguļos gultā uz muguras un. lai arī miegs man nenāca pat prātā, acis aizveras un es ieslīgstu vieglā snaudā.