LEĢENDAS LAUSKA

77

Tikko es speru kāju pāri istabas slieksnim, mans garastāvoklis krasi pasliktinās. Pāris minūtes Saimona sabiedrībā bija spējīgas likt man aizmirst par gaidāmo zvērestu. Tagad, kad puisis ir prom, nav neviena, kurš spētu to izdarīt. Situāciju tikai pasliktina Vlads, kurš mani pavada līdz pat istabai un, man par lielu nožēlu, iesoļo tajā līdz ar mani. Tā ir droša zīme, ka sekos "aizraujoša" saruna.

"Džordans rīt būs šeit," vīrietis nosaka, apsēsdamies kubkrēslā. Vīrietis izturas tik nepiespiesti, ka man rodas iespaids - šī ir viņa istaba, nevis mana.

"Prieks par viņu," norūcu, piesoļodama pie grāmatu skapja. No tā man pretī paveras simtiem dažādu grāmatu, sākot ar "bioloģija 12.klasei" un beidzot ar "Paranormālu kvalifikācijas". Visvairāk mani izbrīna fakts, ka lielāko daļu esmu lasījusi vai vismaz redzējusi.

"Viņš joprojām ir dusmīgs uz tevi, tāpēc labāk esi... pieklājīga viņa klātbūtnē," Vlads saka, virpinādams rokās telefonu.

"Varbūt man viņam puķu pušķi uzdāvināt?" īgni jautāju, "Vari, lūdzu, uzzināt kādas puķes viņam patīk?"

Iestājas klusums, kurš ļauj man vēl piebilst :"Bet zini, ko? Labāk pajautā to manai mātei. Viņa to labāk zinās."

Vīrietis skaļi nopūšas, skaidri pauzdams, ka uzvedos kā mazs bērns :"Tava mamma ir tiesīga satikties ar ko vien vēlās. Tev nevajadzētu viņai par to pārmest."

Grāmata, kuru biju turējusi rokās, ar skaļu blīkšķi nokrīt uz grīdas. Es to tūdaļ paceļu un atlieku atpakaļ vietā. Vlads zina par manas mammas mīlas dzīvi. Kāpēc mani tas neizbrīna?

"Viņa ne uz ko nav tiesīga," neapmierināti noņurdu, "Viņa ir precējusies ar manu tēvu, viņa deva zvērestu pie altāra. Mamma ar savu uzvedību ļauj man saprast, ka zvērestu var lauzt. Vai viņa cenšas pateikt, ka varu melot parīt, kad došu zvērestu? "

Vlads paveras uz mani ar vienu no saviem "pieaugušā - visu zinošā" skatieniem.

"Sāksim ar to, ka tu tīri fiziski nevarēsi samelot zvēresta laikā. Par to parūpēsies," Vlads nosaka, "Un es domāju, ka man nav jāskaidro, ka tas zvērests, kuru sniegsi tu, būs daudz nozīmīgāks par tavas mammas doto."

"Pasaki to manam tēvam," nosaku.

Es novēršu skatienu no vīrieša un piekaļu to skatam aiz loga. Pakrūtē kaut kas sažņaudzas. Es nevarēšu. Mani nogalinās. Es nekad nevarēšu iziet pārbaudījumu. Es neesmu tāda kā Džordans. Es neesmu tāda, kādai atbrīvotājai būtu jābūt.

"Es izgāzīšos," pēc ieilguša klusuma izdvešu. Mana balss skan slāpēti, "Es neizturēšu pārbaudījumu un mani nogalinās."

Vlads pārsteigti paceļ skatienu no paklāja un pievēršas man. Līdz šim es biju pret viņu attiekusies visai neiecietīgi, tomēr tagad, saprotot, ka man ir atlikušas vien divas dienas, gadiem neizrādītā sentimentalitāte spraucas ārā.

Vlads paver muti atbildei, kad istabas durvis atveras. Natālija, ģērbusies sporta tērpā, iesoļo telpā un skaļi aizcērt durvis. Ja to izdarītu kāds cits, es nodomātu, ka cilvēks ir dusmīgs, tomēr skatoties uz meitenes straujajām kustībām, sāk šķist, ka tas ir viņas pierastais stāvoklis.

Meitenes skatiens pievēršas man, tad Vladam. Vīrietis visai slinki pagriežas pret nācēju un Natālija strauji ievelk elpu, kā ieraudzījusi vienradzi.

Tikpat strauji kā sākusies, dīvainā uzvedība izbeidzas. Meitene mums abiem uzsmaida un sasveicinās. Vlads klusi atbild sveicienam, bet es nolemju ignorēt meiteni. Spriežot pēc viņas sejas izteiksmes, sveiciens nebija domāts man.

Mēmi pavēries manī, Vlads noklakšķina mēli un pieceļas no sava krēsla, pie kura viņš šķita jau pieaudzis.

"Turpināsim sarunu citreiz," viņš nosaka, veltīdams īsu skatienu Natālijai, "Visu labu, meitenes."

Pēc sekundes vīrietis jau ir prom. Tikai viņš ir spējīgs kustēties lēni un izveicīgi, tomēr vienlaikus ar to pazust no skatiena neticami ātri.

Tikko aizveras durvis, Natālija aizmirst par gultas kārtošanu, un pagriežas pret mani. Viņas sejas izteiksme ir vienaldzīga, tomēr interesē balsī ir nenoslēpjama.

"Vai tas ir tavs puisis?" meitene jautā, likdama man aizrīties ar gaisu.

"Drakula? Dievs pasarg!" nosaku, joprojām klepodama, "Viņš ir kaut kas starp personīgo treneri, miesassargu un slepkavu."

Meitene mani dīvaini nopēta, ļaudama noprast, ka par slepkavu tomēr vajadzēja noklusēt.

"Drakula? Tāds ir viņa uzvārds?" viņa pārjautā, ar tik tikko manāmu smaidu uz lūpām.

Es brīdi klusēju, apsvērdama savas iespējas. Protams, es nevēlos saņemt pa galvu no Natālijas, tomēr vēlme atbildēt apstiprinoši ir pārāk liela. Galu gala, kāda gan starpība? Mani nogalinās abos gadījumos.

"Jā," nosaku, cenzdamās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, "Viņš, šķiet, ir no Rumānijas. Visi viņu tā arī sauc – Drakula."

Natālija pamāj par zīmi, ka visu ir sapratusi un metas ārā no istabas. Es, savukārt, pasmaidu. Cik labi, ka Vlada vecāki viņu nosauca slavena vampīra vārdā.