LEĢENDAS LAUSKA

16

Mašīna apstājas pie greznās viesnīcas durvīm. Pirmais no mašīnas izrāpjas sargs un tūliņ atver man durvis, it kā es pati būtu uz to nespējīga. Es vien pieklājīgi pateicos, censdamās izrāpties no mašīnas nenokrītot. Man tas izdodas un jau pēc pāris sekundēm mēs esam viesnīcas pārpildītajā vestibilā. Pirms es paspēju aptvert, kas notiek, mani apķer vecāki. Viņi izskatās ne pa jokam satraukušies.
"Mēs jau domājām... Mums ir tik ļoti žēl..." viņa nočukst, uz brīdi zaudēdama savu ierasto stingrās mātes masku. Es visai drīz izraujos no tvēriena.
"Viss ir labi, nav par ko satraukties," izvairīgi nosaku un, neteikusi ne vārdu, dodos istabas virzienā. Jūtu kā vecāki mani pavada ar skatienu. Es neciešu, kad mani žēlo un viņi to zina. Man piemīt tā pati īpašība, kas vairums kareivju. Man ir grūti atzīt, ka nevaru ar kaut ko tikt galā pašas spēkiem.
Atvērusi savas istabas durvis, es sastingstu uz vietas. Džordans, kurš stāv tieši man iepretim, pamanījās mani pārbiedēt.
"Labdien," izrāvusies no apstulbuma, izdvešu. Skolas soma tiek nevērīgi nosviesta pie gultas.
"Sveiki, sveiki," vīrietis nomurmina, vērojot ik katru manu kustību. Skatiens skaidri pauž, ka viņa prāts šobrīd lidinās kaut kur citur.
"Es vēlētos, lai tavs sargs tevi mazliet pamācītu," viņš pēc ieilgušas pauzes paziņo, liekot man sastingt pussolī. Vai es būtu pārklausījusies? Džordans šaubās par manu fizisko formu?

Es iesoļoju plašā, bet tukšā zālē. Vienu sienu klāj spoguļi. Nojaušu, ka tā ir deju zāle. Šķiet nepierasti, tā ir pārāk tukša un pārāk... kārtīga? Esmu pieradusi pie trenažieru pārpildītām telpām, patumšām sienām un sviedru smakas. Tomēr šeit tā nav. Sienas ir baltas, grīda - gaiši brūna un gaisā vēdī viegla lavandu smarža.
Man pa pēdām seko Džordans, un es pagriežos pret viņu :"Nesakiet, ka man nāksies mācīties dejot."
Šāda iespējamība šķiet kā lielākais iespējamais sods. Tomēr Džordans izskatās pārsteigts par to, ka man kas tāds vispār prātā ienāca.
"Protams, ka nē," vīrietis nosaka, atspiesdamies pret sienu. Es neko vairāk nejautāju.
Tā vietā es pagriežos pret spoguļiem klāto sienu. Šķiet dīvaini skatīties savā atspulgā, it kā tā nemaz nebūtu es. Šāda sajūta mani pārņem bieži. Liekas, dvīnis ir pavisam cits cilvēks.
Nākot tuvāk, attēls kļūst lielāks. Meitene ir uzvilkusi sporta bikses un kreklu. Džordans deva mājienu, ka sporta tērps nebūs lieks. Taisnie, brūnie mati ir sataisīti augstā astē, izceļot izteiktos sejas vaibstus. Acis ir kā divi melni bezdibeņi. Sejas izteiksme ir pašpārliecināta. Augums ir kalsns, tomēr muskuļi to visai labi slēpj.
Strauji pagriežos, kad atspulgā ieraugu kādu vīrieti. Miesassargs. Vīrietis, tāpat kā es, ir uzvilcis sporta tērpu.
"Tu kavējies," Džordans lietišķi nosaka.
"Pārbaudīju kameras," sargs bezemocionāli attrauc.
"Džordan, vai tu netici maniem spēkiem?" jautāju, vēlēdamās beidzot ķerties vērsim pie ragiem. Es visu dzīvi tiku apmācīta sevi aizsargāt. Nav bijusi tāda diena, kad es nebūtu apmeklējusi sporta zāli. Man vienmēr bija šķitis, ka vīrietis ir apmierināts ar manu fizisko formu, tomēr tagad viņš skaidri dod zināt par pretējo.
"Tu māki par sevi pastāvēt, tomēr tikai teorijā. Realitātē, tu vari saskarties ar daudziem apstākļiem, kuri neļaus tev darboties pēc iepriekš izstrādātā plāna," Džordans skaidro, bet lai cik es necenstos, nespēju saprast par ko iet runa.
Šķiet, miesassargs to pamana un uzņemas tulka lomu :"Tu katru dienu izpildi vienus un tos pašus vingrinājumus, tomēr tev nav ne jausmas, ko darīt, ja apstākļi mainās. Teiksim tā, tu esi iemācījusies tikai vienu teātra ainu, bet tev var patrāpīties arī cita."
Es joprojām nesaprotu par ko iet runa, tomēr piekāpjos. Mans viedoklis tik un tā neko nemainīs. 
"Tātad, tu man mācīsi citas ainas?" jautāju. Sargs nenoteikti pamāj :"Es mācīšu tevi improvizēt."
Vīrietis pamāj, lai pienāku pie viņa, un es to izdaru.
"Kā tu domā - cik liela loma ir veiksmei? Cik lielā mērā tā ietekmē beigu rezultātu? " viņš jautā, liekot man mulsi saraukt pieri. Tādi jautājumi ir vairāk piemēroti filozofijas stundām, ne treniņiem. 
"Es nezinu, kādi... 50 procenti?" atbildu ar skaidri jūtamām šaubām balsī.
Es nepaspēju noreaģēt, kad vīrietis mani saķer un nogāž gar zemi. Ilgi nedomādama pielecu kājās un nikni viņu uzlūkoju.
"Kas tas bija?" aizkaitināti jautāju.
Sargs stingrā balsī atbild :" Veiksmes loma nav lielāka kā 1 procents. Gala iznākumu ietekmē tikai un vienīgi tu pati. Tu kļūdies un tu zaudē."

Sāpēs sakožu zobus, kad tieku jau simto reizi sviesta pret zemi. Pat pareiza krišanas poza vairs nemazina sāpes.
"Vai tu gribi mani nogalināt?" jautāju, jau atkal pietrausdamās kājās. Man nav vajadzīga spēja paredzēt nākotni, lai zinātu, ka rīt būšu klāta zilumiem. Sargs nekādi nereaģē uz maniem vārdiem un gaida, kad es būšu gatava atsākt. Izoloku muguru un negribīgi nostājos sākuma pozīcijā.
Kā vienmēr, es esmu tā, kas uzsāk. Sitiens. Garām. Knapi izvairos no tā, lai vīrietis mani saķertu. Esmu sapratusi pietiekami, lai zinātu - ja viņš ir mani saķēris, es jau varu gatavoties kritienam. Lieki teikt, ka tas ir pamatīgs kritiens arī manam pašvērtējumam. Biju uzskatījusi, ka zinu pietiekami, lai sevi pasargātu. Arguments, ka viņš ir viens no labākajiem sargiem Eiropā, nestrādā. Man būtu jābūt spējīgai vismaz viņu aizskart, bet katrs mans mēģinājums beidzās ar jaunu zilumu.
"Nu taču, ieslēdz savu prātu," vīrietis nomurmina. Es mēģinu saprast, kur man var noderēt prāts. Atbilde nenāk prātā un es nojaušu, ka tas ir tieši prāta trūkuma dēļ. Apburtais loks.
Vīrietis sit, un es pēdējā brīdī pieliecos. Viņam tomēr izdodas saķert mani, un es sāku nopietni apdomāt variantu nogriezt zēngalviņu. Tieši zirgaste ir tā, kuras dēļ es nonāku lamatās. Es tieku sāpīgi parauta un nogāzta uz zemes. Mans prāts lēnām sāk apjēgt, ka es jau atkal esmu zaudējusi.
Man izdodas izvilināt no sevis tik ticamu sāpju kliedzienu, ka es tūdaļ piešķiru "Oskaru" pati sev. Vīrietis jautājoši mani uzlūko un atslābina tvērienu. Es, nekavējos ne mirkli, izmantoju pēdējās spēka paliekas, lai viņam ieblieztu. Viņš viegli saraujas un man neko vairāk nevajag. Tagad es esmu tā, kas tur vīrieti pie zemes.
"Labi. Tieši to es biju domājis," viņš nosaka, liekot man pasmaidīt. Beidzot.
Sarga kāja man pamatīgi iebliež, un es saprotu, ka biju aizmirsusi pašu galveno - es nedrīkstu atrasties viņa sasniegšanas lokā. Šī muļķīgā kļūda maksā man vēl vienu zilumu.
"Tomēr zaudēt koncentrēšanos nedrīkst," viņš izdveš, pielekdams kājās. Klusi nolamājos, skaidri jusdama Džordana klātbūtni.
Esmu gatava jaunam zilumam, kad zāles durvis atveras. Durvju ailā parādās Saimona ģīmis. Puisis iesoļo zālē un velta tikko manāmu skatienu Džordanam. Vadonis gandrīz neievēro jaunpienācēju, tomēr ir skaidrs, ka kaut kas ir mainījies. Viņi vairs nededzina viens otru ar skatieniem. Rodas aizdomas, ka Saimons ir piekritis sadarboties.
"Ko tu te aizmirsi?" jautāju, nespēdama izturēt skatītājus. It īpaši Saimonu.
"Vecāki nebeidz pļurkstēt par tevi, nolēmu doties pie sarunas pirmavota," puisis nosaka un apsēžas zāles stūrī.
"Es neesmu apskates objekts. Tinies," īgni novelku.
"Kāpēc gan ne?" Saimons jautā.
"Tavs deguns ir aizmirsis sāpes?" no manas puses atskan jautājums.
Puiša klātbūtne mani kaitina vairāk nekā iepriekš. Es esmu vairāk kā pārliecināta par saviem nākotnes zaudējumiem sargam, bet Saimona acīs es vēlos palikt par to cilvēku, kurš viņu piekāva. Šaubos, ka man izdosies saglabāt savu "labo" reputāciju, ja Vlads mani izsmērēs pret zāles grīdu.
"Deguns nav aizmirsis, bet acis nespēj atrauties no tevis," Saimons izdveš, bez raksturīgā sarkasma. Sejas izteiksme liekas gandrīz vai nopietna. Es cenšos tam nepievērst ne mazāko uzmanību.