LEĢENDAS LAUSKA

87

Pēdējais pārbaudījums ir tas, kuru es pat gaidīju. Tetovējums. Spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi, katrai atbrīvotājai tetovējums ir individuāls, unikāls. Tas atspoguļo nēsātājas būtību. Ja man būtu pašai jāizdomā tetovējuma izskats, es nonāktu strupceļā. Kas es esmu? Ar ko esmu īpaša? Domājot par to, galvā rodas viena vienīga putra.

Gvendelīna notver manu skatienu un apstiprinoši pamāj, kā sapratusi mājienu. Esmu gatava.

Ieskanas mūzika. Cilvēki atgriežas savā vietā, un es uzreiz manu personu, kura šeit neiederas. Tas ir puisis ar melniem matiem, kuri sniedzas līdz pleciem. Viņš izskatās pēc viena no hipiju bērniem. Melnajos matos var saskatīt mazas bizītes, bet apģērbs liek domāt, ka viņš ir atgriezies no siltajām zemēm. Puiša rokās ir dīvaina paskata ierīce. Katrā ziņā, tā nav līdzīga tetovēšanas adatai.

Pirmkārt, ierīcei nav adata. Tur, kur tai vajadzētu būt, ir vien iezilgana virsma, kura piedevām vēl spīd. Ierīces rokturis ir veidots no kāda balta materiāla. Man nav ne jausmas kā šī konstrukcija var uztaisīt tetovējumu, tomēr, acīmredzot, šādas domas māc tikai mani.

Puisis piesoļo pie manis un klusā balsī palūdz, lai pagriežos ar muguru pret viņu. Viņa balss liek domāt, ka puisis ir ieradies šeit no kādas sektas. Tā ir pārāk mierīga, pārāk ritmiska.

Es pagriežos un sajūtu kā puisis novāc matus no mana kakla.

"Tas būs ātri, bet nepatīkami," viņš brīdina, un, pirms es paspēju saprast vārdu jēgu, sajūtu asas sāpes uz kakla. Rodas iespaids, ka tūkstošiem adatu vienlaicīgi ir pārdūrušas manu kaklu un pie reizes arī elpceļus. Uz brīdi mani pārņem panika. Es nevaru paelpot! Es izmisīgi cenšos ievilkt plaušās kaut kripatiņu gaisa, tomēr nekas nenotiek. Tagad es spēju pilnā mērā novērtēt salīdzinājumu "kā krastā izmesta zivs". Tieši tā es jūtos. Burtiski.

Mani izglābj hipijpuika. Viņš spēcīgi uzsit pa manu muguru un manas plaušas strauji sasniedz gaiss. Es to ieelpoju un vairākas sekundes koncentrējos tikai uz ieelpām un izelpām.

Sāpes mazliet rimstas, tomēr pilnībā nezūd. Tagad tās saglabājās vienmērīgas un tīri paciešamas.

Es ar pirkstiem pieskaros vietai, kur būtu jābūt tetovējumam. Tas šķiet... silts?

"Ko tas nozīmē?" Džordans jautā, izraudamies no savas vietas. Arī pārējie piesoļo tuvāk. Visnepatīkamākais ir tas, ka es pati neredzu zīmējumu. Kā sapratis manu mājienu, tetovētājs pazūd un pēc brīža atgriežas ar vairākiem spoguļiem. Tie tiek salikti dažādos lenķos un tagad, beidzot, es ieraugu zīmējumu. Kāpēc man tas neienāca prātā?

"Tā ir...mandala," klusi nočukstu.

Mandala ir veidota no simtiem mazu detaļu.Tā ir neiedomājami izstrādāta, katrs sīkums ir perfekts. Lielākā mandalas daļa ir melnbalta, tomēr viens mazs gabaliņš ir krāsains. Tam ir neregulāra forma. To vērojot man sāk šķist, ka esmu kaut ko tamlīdzīgu redzējusi, tomēr nespēju atsaukt atmiņā kur...

Naža lauska.

Es atceros vīziju, tieši tāda bija naža lauska. Identiska.

Galvā ataust Kērta vārdi :"Leģendas lauska būs tā, kas mainīs visu kārtību. Viņa izmainīs mandalu."