LEĢENDAS LAUSKA

19

Durvis skaļi nočīkst, vēstot, ka Arta ir prom. Tas nozīmē arī to, ka ar katru sekundi Lilija atrodas arvien lielākās briesmās. Pakrūtē strauji uzplaiksnī izmisums un bailes. Ja ar sievieti kaut kas notiks...

Veltu satrauktu skatienu Saimonam. Puisis ir sakodis zobus un visiem spēkiem cenšas tikt vaļā no virvēm. Roku muskuļi trīc no piepūles, sejā ir skaidri lasāmas bailes.

"Sasodīts..." viņš nočukst, aizvien straujāk un spēcīgāk raustīdams virvēs sasietās rokas. Ir redzams, ka tas neko nedos, tomēr puisis turpina akli rauties brīvībā.

"Saimon..." iesāku, bet gandrīz uzreiz apraujos. Man nav ne jausmas, kas tādos gadījumos ir jāsaka. Puiša emocijas ir tik spēcīgas, ka es spēju fiziski sajust to ietekmi. Liekas, vēl mazliet, un mēs abi eksplodēsim.

"Viņi nedrīkst atrast manu māti!" Saimons skaļi nokliedzas un padevīgi atslīgst krēslā. Krūtis strauji cilājas, it kā plaušas nekādīgi nespētu uzņemt pietiekami daudz skābekļa. Acis ir aizvērtas.

"Mēs esam piesieti..." nosaku, uzlūkodama savas rokas, kuras ir apsārtušas virves dēļ. Virve ir veidota no asa materiāla, kurš sāpīgi duras ādā pēc mazākās kustības.

Nevar būt! Skatiens apstājas pie labās rokas virvēm. Tās ir iegrieztas. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka tas tika izdarīts speciāli. Ar nazi. Virvi šķērso perfekti taisna līnija. Bet kas to izdarīja?

Mēs ar Saimonu atkrītam elementārās nespējas dēļ, Arta ne reizi nepieskārās man un viņas rokās nebija naža, arī perfektā blondīne un viņas draudziņš to nevarēja izdarīt. Kā es nepamanīju, ka virve ir iegriezta? Es biju vairākkārtēji raustījusi rokas, tomēr tas nedeva nekādu rezultātu.

Tagad, kad es spēcīgi parauju roku uz augšu, atlikušie virves pavedieni pārtrūkst un roka kļūst brīva. Ķermenis pieplūst ar adrenalīnu. Mazliet trīcošiem pirkstiem ņemos siet vaļā arī otru virvi. Mazāk kā pēc minūtes tas ir izdarīts. Tam seko arī abas kājas.

Tikko esmu tikusi galā ar savām virvēm, es metos atbrīvot Saimonu. Tās prasa mazliet vairāk laika, jo ar katru mēģinājumu izrauties, tās aptinās vēl ciešāk. Puisis nebeidz taujāt kā man tas izdevās, bet es vien noraidoši māju ar galvu. Es pati nezinu atbildi. Vēl jo vairāk, šobrīd ir lielākas problēmas. Lilijai draud nopietnas briesmas. Nedrīkst pieļaut, lai viņai kas atgadītos manis dēļ.

Kad Saimons ir brīvs no važām, mēs piesoļojam pie durvīm. Šķiet, sirds skrien morotonu. Manī cīnās bailes un vēlme izglābt Saimona māti. Es izšķiros par labu otrajam. Pieplakusi durvīm, es cenšos uztvert kaut skaņu. Klusums. Sekodams manam piemēram, arī Saimons piespiež ausi durvīm. Kreisā roka gulst uz durvju sarūsējušā metāla, atklājot apsārtušo ādu un vietumis pat asinis no virvēm.

Saņēmusi iedrošinošu galvas mājienu no puiša, es paraustu durvju rokturi. Durvis nočīkst traktora cienīgā skaļumā. Mēs abi sastingstam, gaidīdami kādas skaņas - balsis, kliedzienus, sitienus vai šāvienus, jeb ko, kas liecinātu par citu cilvēku atrašanos šeit. Nekā. Acīmredzot laupītāji mūs neuzskatīja par nopietniem draudiem. Godīgi sakot, arī es tā domāju.

Ieskatos koridorā. Tajā valda piķa melna tumsa. Ja no mūsu telpas nenāktu gaismas pavedieni, mēs neredzētu pilnīgi neko.

Saimons man nervozi uzsmaida, un mēs spēram soli pāri istabas slieksnim.Mūsu soļi nedabiski skaļi atbalsojas no koridora sienām. Baiļu un aukstuma dēļ, es mazliet trīcu un uz rokām ir uzmetusies zosāda. Esam atstājuši istabas durvis vaļā, tas dod vismaz minimālu gaismu, tomēr jo tālāk ejam, jo tumšāks kļūst. Mēs nogriežamies pa labi un līdz ar to, apkārtne kļūst pilnīgi melna. Mani nepamet sajūta, ka kuru katru mirkli mūs atradīs. Tas liek ieklausīties katrā ik sīkākajā skaņā. Ķermenis ir sasprindzis, gaidot uzbrucējus. Ar pirkstu galiem pieskaros mitrajai sienai un izmantoju tausti, lai saprastu, kur doties tālāk. Mēs vēlreiz nogriežamies pa labi un uzkāpjam pa kāpnēm. Pirksti atduras pret koka virsmu un visai drīz top skaidrs, ka tās ir durvis. Pēc mirkļa man izdodas sataustīt rokturi. Jā, durvis ir vaļā.

Mums paveras plaša noliktava ar simtiem, nē, tūkstošiem dažāda izmēra kastēm. Saimons aizver aiz mums durvis un sāk lavierēt starp kastēm. Man neatliek nekas cits, kā sekot. Ir vajadzīgs laiks, lai atrastu, kur ir ārdurvis, tomēr pēc neilgas klejošanas mums tas izdodas.

Noliktavā bija valdījis klusums, tomēr, paverot durvis, mēs attopamies skaļā, pārpildītā ielā. Brauc mašīnas, cilvēki pļāpā un pūš vējš. Rodas iespaids, ka kāds ir uzgriezis skaņas pogu, kura visu šo laiku bijusi izslēgta, uz maksimālo. Vēsais vējš izrauj mani no transam līdzīgā stāvokļa. Pasaule atkal atgūst asumu un kļūst reāla.

Saimona skatiens brīdi klejo apkārt, kā mēģinot atklāt mūsu atrašanos vietu. Kad tas notiek, puisis pēkšņi metas skriet. Pēc sekundes esmu viņam pievienojusies.

ttps://www.��i@֦