LEĢENDAS LAUSKA

99

Austrija mūs sagaida ar patīkami siltiem laikapstākļiem un vieglu vēju. Diemžēl, man netiek dota iespēja pavadīt laiku ārā un mašīna mūs uzreiz nogādā pie paranormāla. Pie ieejas greznā privātmājā mūs sagaida kāds pāris. Spriežot pēc miesasbūves un stājas – viņi ir ķērāji, kuri notvēra paranormālu. Džordans, kurš izkāpa no mašīnas mazliet ātrāk par pārējiem, sasveicinās un iepazīstina mūs. Izrādās, ka ķērājus sauc Astrida un Martins. Kā jau to varēja gaidīt, viņu skatieni ne uz brīdi nepamet mani. Lielākā daļa ķērāju dzīves laikā nesastop atbrīvotāju. Esmu sava veida slavenība.

Pēc ilgstošām pārrunām mūs tomēr paaicina mājā. No iekšpuses tā izrādās vēl greznāka. Kārtējais pierādījums tam, ka darbs mūsu sfērā ir augsti apmaksājams. Astrida piedāvā mums kaut ko apēst pirms doties pie paranormāla, tomēr es tūliņ noraidu šo piedāvājumu. Jo ātrāk, jo labāk. Martins ar Astridu šaubīgi saskatās, tomēr neko nesaka un dodas uz telpu, kurā tie turēts paranormāls.

"Kādas viņam ir spējas?" jautāju, pirms esam paspējuši nonākt līdz istabai. Mana vācu valoda, maigi izsakoties, ir mazliet ierūsējusi un līdz ar to, es uz brīdi šaubos vai viņi maz ir sapratuši, ko pateicu.

Brīdi klusējis, Martins beidzot sniedz atbildi :"Viņš svilpo."

Svilpo? Es jautājoši uzlūkoju Vladu. Iespējams, mana vācu valoda ir cietusi vairāk nekā domāju, un es esmu sajaukusi vārdu "svilpošana" ar kādu citu, tomēr tādā gadījumā Vlads nebūtu tikpat apmulsis kā es.

"Kā tas ir – svilpo?" pārjautāju.

Apstājies pie durvīm, Martins pagriežas pret mums un paskaidro :"Viņš svilpo un tādējādi liek upuriem zaudēt saikni ar realitāti. Viņi ir pie samaņas, tomēr neko nesaprot."

"Upuriem? Viņš ir slepkava?" jautāju, juzdama vienlaicīgi pretīgumu un atvieglojumu. Ja viņš izmanto savas spējas, lai kaitētu citiem, atņemt šīs spējas būs tīrais prieks. Diemžēl, ne visi spēju īpašnieki ir tās pelnījuši.

"Drīzāk pedofīls," Martins izlabo.

Paranormāls – pedofīls. Es viegli notrīcu no šādas domas vien. Pēdējā laikā man ir sanācis uzturēties ar paranormāliem, kuri savas spējas izmanto labiem mērķiem, un atgādinājums par to, ka tādi nav visi, liek sajust pretīgumu.

Pamājusi par zīmi, ka esmu visu sapratusi, es satveru durvju rokturi. Pirms es paspēju atvērt durvis, Vlads jautā :"Varbūt lai vēl kāds iet?"

Es uzjautrināti pasmaidu :"Viņš ir piesiets pie krēsla."

Nesagaidījusi atbildi, es iesoļoju telpā, kurā vienīgā mēbele ir krēsls. Pie krēsla ir piesiets puisis, mazliet vecāks par mani pašu. Viņa skatiens vērīgi pārslīd pār manu augumu, liekot justies kā nākamajam mērķim.

"Sveika," puisis lēnām nosaka un uzsmaida baltu smaidu, "Vai tu būtu to divu meita? Tu neesi viņiem līdzīga. Pārāk skaista."

"Es atnācu, lai atņemtu tev spējas," es stingrā balsī nosaku.

Puiša smaids noplok, un es to uztveru kā zīmi – jo ātrāk es izdarīšu savu darbu, jo īsāku laika posmu man nāksies šeit pavadīt.

Pēc pāris minūtēm es izsoļoju, precīzāk, izstreipuļoju, no telpas, kurā tiek turēts paranormāls. Viņš, šķiet, ir zaudējis samaņu, un es labprāt sekotu viņa piemēram. Ceļgali ir kļuvuši mīksti, it kā tajos būtu vate. Spilgtā saules gaisma liek man apstāties un uz brīdi aizvērt acis. Spēju atņemšanas neatņemama sastāvdaļa ir nogurums, kurš burtiski gāž no kājām. Katrs solis, kuru speru, prasa piepūli.

Atvērusi acis, es vēlreiz nopētu koridoru, cenšoties atcerēties ceļu uz virtuvi. Man palīgā nāk Džordana balss, kura atskan kaut kur netālu. Vairākas reizes ieelpojusi un izelpojusi, es piespiežu sevi iztaisnot muguru un nomainīt mirstošā gulbja izteiksmi pret kaut ko ciešamāku. Ja es iesoļošu virtuvē ar ciešanu pilnu ģīmi, Astrida mani neizlaidīs no šīs mājas vēl gadu.

Pāris soļi, un es nonāku līdz virtuvei. Džordans, Vlads un Martins ir apsēdušies pie galda, bet Astrida tajā laikā taisa kafiju. Sākumā mani neviens nemana un tas dod man iespēju sadzirdēt daļu no sarunas. Džordans aizrautīgi stāsta klātesošajiem par pēdējiem portālu veidošanas panākumiem. Tagad visi pasaules portāli esot savienoti kopējā sistēmā, tādējādi ļaujot tos pilnībā kontrolēt, un ar parasta datora palīdzību ļaujot uzzināt, kuri portāli dotajā brīdī darbojās, kur tie atrodas un kāda ir to "galējā pietura". Īsāk sakot, kārtējā Džordana "aizraujošā" lekcija. Martins izliekas, ka viņu tas viss interesē, lai arī visiem ir zināms par ķērāju vienaldzību attiecībā uz portāliem. Viņu darbs ir ķert paranormālus, uz paralēlo pasauli tos sūta citi cilvēki. Tādi kā mani vecāki, piemēram.

Ne vārda neteikusi, es ieslīdu telpā un apsēžos pie galda blakus Vladam. Džordans tajā pašā brīdī beidz monologu un pievērš skatienu man. Intuīcija vēsta, ka viņš šobrīd analizē manu ķermeņa valodu, cenšas saprast cik nogurusi esmu, vai spēju atņemšana man sagādāja kādas emocijas. Lieki teikt, ka ir grūti normāli uzvesties, apzinoties, ka kāds vēro katru tavu kustību.

"Viss?" Vlads jautā.

"Jā," tūdaļ atbildu, "Viņš gan zaudēja samaņu, bet tas nav uz ilgu laiku."

Vlads pamāj par zīmi, ka ir sapratis, bet Džordana skatiens mazliet atslābst. Ja vīrietis kaut ko vēlējās uzzināt, tad viņš to jau ir izdarījis. Tas manī raisa pat vieglu interesi, jo es pati neesmu līdz galam droša ko jūtu. Es negribu kādam atņemt spējas, tomēr šoreiz man šķiet, ka tas ir pelnīti. Spēju atņemšana manā izpratnē ir kas līdzīgs sodam. Šoreiz paranormāls ir pelnījis šo sodu.

"Viktorija, varbūt vēlies kafiju?" Astrida jautā, nolikdama uz galda trīs kafijas krūzes – Džordanam, Vladam un Martinam.

"Tēju, ja var," es nosaku, uzsmaidīdama sievietei. Grūti iedomāties, ka viņa ir paranormālu ķērāja. Vairums gadījumu ķērāji ir neiedomājami nopietni un bezemocionāli, toties Astrida vairāk atgādina gādīgu mājsaimnieci, kura pavada dienas tīrot māju, audzinot bērnus un skatoties realitātes šovus.

Kamēr sieviete taisa tēju, Džordans turpina savu stāstījumu par portāliem. Jāsaka godīgi, es tajā īpaši neieklausos. Pirmkārt, portāli mani neinteresē, otrkārt, nogurums liek ausīs rasties zvanīšanai. Brīžiem tā kļūst tik skaļa, ka gandrīz pilnībā apslāpē Džordana balsi.

"Lūdzu," Astrida nosaka, nolikdama manā priekšā krūzi. Es viegli satrūkstos no viņas balss, kura izrādās ievērojami skaļāka par Džordanu.

"...tas dod iespēju pilnībā sekot līdzi visam..." Džordana balss atkal pazūd, bet es tam vairs nepievēršu uzmanību. Pēc manas pieredzes varu teikt, ka šādā stāvoklī būšu visu atlikušo dienu.

Pacēlusi krūzi pie lūpām, es izdzeru malku tējas. Krūze manās rokās neprātīgi trīc, liekot man viegli sakniebt lūpas un nolikt to atpakaļ uz galda.

"Astrida, Martin, mums jau jāsteidzas prom. Atvainojiet," Vlads pieklājīgi nosaka un pietraušās no galda. Pacēlusi skatienu, es ieraugu, ka viņš bažīgi mani vēro. Džordans, acīmredzot, nebija gaidījis tik drīzu aiziešanu, tomēr piekrītoši pamāj un paspiež roku abiem ķērājiem. Es, savukārt, atstāju pusizdzerto krūzi uz galda un pieceļos. Viegls reibonis un esmu gatava turpināt ceļu.

"Prieks bija ar jums visiem iepazīties," Martins nosaka, atvērdams priekšnama durvis. Pāris atvadas frāzes un durvis aiz mums aizveras.

"Viktorij, kā tu jūties?" Vlads jautā, tiklīdz mēs iekāpjam mašīnā.

"Vlad, kas par stulbiem jautājumiem?" īgni vaicāju, aizsprādzēdama drošības jostu, "Kā redzi, no laimes nedejoju."

Vlads saskatās ar Džordanu.

"Tava aproce mani mazliet nobiedēja. Gribēju pārliecināties, ka viss ir kārtībā," Vlads izdveš. Saraukusi uzacis, es uzlūkoju aproci.

Ierasti zaļganais tonis ir ieguvis spēcīgi zilu nokrāsu. Tā nav tikpat zila kā Saimonam, Marekam vai vēl kādama paranormālam skolā, tomēr tā arī nav tik zaļa, kā iepriekš.

"Interesanti..." lēni novelku.