LEĢENDAS LAUSKA

102

Stundai ar nosaukumu"Portālu veidošana" vajadzētu būt visai interesantai, tomēr realitātē tā ir neciešami garlaicīga. Vēl jo vairāk, man ir 'paveicies' ar vietu – pirmais sols, netālu no skolotāja galda. Saprazdama, ka drīz vajadzētu beigties stundai, es uzlūkoju pulksteni – ir pagājušas 10 minūtes. Es tiešām nesaprotu kāpēc mani vecāki izvēlējās kļūt par portālu vērējiem.

Kliedēdama garlaicību, es pārlaižu skatienu pāri klasei. Mareks arī ir apsēdies pirmajā solā, tomēr otrā klases pusē. Puiša skatiens ir pievērsts pierakstiem. Pat no savas vietas es spēju saskatīt zilumu, kurš rotā viņa aci. Ir pagājušas jau 4 dienas, tomēr tas ir kļuvis tikai spilgtāks. Paveroties mazliet tālāk, es ieraugu arī Saimonu. Puisis ir apsēdies klases centrā. Saimona pirksti dungo kādu ritmiņu, bet skatiens liek noprast, ka viņš nedzird ne vārdu no skolotājas teiktā.

Negaidīti puisis uzlūko mani, kā sajutis sev pievērsto uzmanību. Pierastais smaids ir zudis, viņš veras manī ar vieglu izacinājumu, kā teiktdams :"Nu taču, izdomā vēl kaut ko, kur varētu mani vainot."

Es novēršos. Ir pagājušas četras dienas, un es varu ar pilnīgu pārliecību paziņot, ka šīs bija grūtākās 4 dienas no visām šajā skolā. Mareks no manis izvairās, Saimons izliekas dusmīgs uz visiem, kuri kaut paskatās uz viņu.

"Viss skaidrs?" skolotāja jautā, atkāpdamās no tāfeles, uz kuras ir uzzīmēta milzīga tabula.

Sievietes skatiens pārslīd pāri klasei :"Jā, Saimon?"

Es pārsteigti uzlūkoju puisi. Visas iepriekšējās dienas Saimons nelikās ne zinis par to, kas notiek stundās.

"Vai uz portāliem iedarbojās kāda veida ieroči?"

Skolotāja viegli sasprindzina lūpas, tādējādi norādot cik šī tēma ir bīstama :"Tu jautā, vai portālu ir iespējams iznīcināt?"

Saimons izliekas apdomājam jautājumu, tomēr galu galā pamāj :"Jā."

"Nē, portālus nav iespējams iznīcināt. Tie ir veidoti no gāzveida vielas. Uz gaisu ieroči nedarbojas. Vēl jo vairāk, ja tu mērķēsi ieroci portālā, lodes teleportēsies uzreiz uz portāla galapunktu," skolotāja paskaidro, uzlūkodama Saimonu ar brīdinošu skatienu. Ir skaidrs, ka viņa saprot uz ko Saimons mērķē. Arī pats puisis saprot, ka situācija rada aizdomas, tādēļ to labo.

"Oho, labi, ka viss ir pārdomāts uz 100%. Mazums, kas kādam trakajam ienāk prātā," Saimons nosaka ar skaidri saklausāmu nosodījumu balsī. Skolotājas skatiens acumirklī atmaigst. Novērsusi acis no Saimona, es viegli pasmaidu. Ja puisis nebūtu nonācis šajā skolā, viņš varētu kļūt par aktieri.

Sieviete atgriežas pie tāfeles, un ķeras klāt pie nākamā temata. Mareks, savukārt, paveras uz Saimonu ar vieglu nosodījumu, uz ko puisis atbild ar nevainīgu plecu paspiešanu. Šis skatiens liek man saspringt. Viņiem abiem kaut kas ir padomā.

Izejot no klases, katram ir jāpaņem savs vecais kontroldarbs no skolotājas galda. Atrodot savu, es viegli pasmaidu. 96%. Acīmredzot vecāku sarunas par darbu pie vakariņu galda nebija tik bezjēdzīgas kā domāju. Meklējot savu darbu, es ievēroju arī Mareka atzīmi – 68%. Ņemot vērā to, ka parastajā skolā viņš mācījās uz 5-6, tas nav nemaz tik slikti.

Izsoļojot koridorā, es ieraugu Vladu, kurš ir atspiedies pret sienu un nogaidoši veras uz skolnieku pūli kā meklēdams kādu konkrētu. Vīrieša skatienam apstājoties pie manis, viņš pamāj par sveicienu, tomēr nebilst ne vārda. Tātad, es neesmu neko sastrādājusi. Tas ir labi, laikam, tomēr viņa sejas izteiksme skaidri pauž, ka viņš ir aizkaitināts un dusmu iemeslam nepaveiksies. Pielietojot vienkāršu loģiku, var izsecināt, ka vaininieks ir Saimons.

Man izrādās taisnība. Saimons izsoļo no klases un uzreiz pēc tā iemet kontroldarbu miskastē. Pat no savas vietas es varu redzēt tukšu lapu un stūrī atzīmi – 0%. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka vaina nav nezināšanā. Saimons ir gudrākais no mums trijiem, viņam pietiek vienu reizi kaut ko sadzirdēt, lai to atcerētos. Ja viņš gribētu, viņš dabūtu augstāko atzīmi klasē. Acīmredzot, viņš to negribēja.

"Saimon, varu ar tevi parunāt?" Vlads jautā, lūkodamies uz puisi ar nosodošu skatienu. Saimons, savukārt, gurdi nopūšas, saprazdams uz ko sargs mērķē.

"Tas taču bija retorisks jautājums, vai ne?" puisis jautā. Lielākā skolēnu daļa ir jau aizgājusi, esam palikuši vien mēs 3 un Vlads.

Vlads izņem no kabatas papīra lapu un rūpīgi to atloka vaļā. No savas vietas es nespēju saskatīt, kas tajā ir rakstīts, tomēr Saimonam paņemot to rokās, viņš viegli pasmaida.

"Vlad, tu taču atceries, ka tu esi miesassargs un auklīte tikai Viktorijai?" puisis uzjautrināti jautā, "Tagad tu teiksi runu par to, cik svarīgi ir mācīties, iegūt labu izglītību?"

Tagad kļūst skaidrs, ka Vlada iedotā lapa bija sekmju izraksts. Izskatās, ka Saimons ir iegāzis ne tikai portālu veidošanas kontroldarbu. Intuīcija vēsta, ka tas bija speciāli.

Vlads sakrusto rokas uz krūtīm un atkāpjas no sienas, tādējādi apstājoties tieši pretī Saimonam. Lai arī Saimons ir garāks par Vladu, rodas iespaids, ka tieši Vlads ir tas, kurš skatās no augšas uz leju. Vīrieša sejas izteiksme liek saprast, ka tūliņ nebūs labi.

"Saimon, varbūt tu vēl neesi ievērojis, bet viss notiekošais nav joks," vīrietis zemā un mierīgā balsī nosaka, "Viktorija pameta visu pasauli likteņa varā vienkārši lai izglābtu tavu pakaļu. Kā tu domā – kāpēc viņa to darīja? Lai tevi nogalinātu?"

Saimons viegli pasmaida :"Vienkārši man ir sasodīti seksīga pakaļa."

Es izdvešu kaut ko starp smiekliem un klepu. Vlads neizkustas ne no vietas.

"Tavs tēvs tā lūdzās Džordanam, lai tevi nenogalinātu. Lūdzās, lai tevi aizsūta šurp, bet tu turpini apkaunot viņa vārdu," Vlads nosaka bez jebkāda aizkaitinājuma vai dusmām. Tikai žēlums.

Saimona smaids acumirklī zūd. Skatiens pievēršas Vladam. Ir skaidrs, ka Vlada vārdi viņu aizķēra.

"Tu gribi teikt, ka mans lepnais tēvs runāja par to ar Džordanu?" viņš jautā ar skaidri jūtamu neticību balsī.

Vlads piekrītoši pamāj. Vīrieša skatiens mazliet atmaigst.

"Vecākus un sievu viņš jau ir zaudējis. Viņš teica, ka nevēlas zaudēt vienīgo dzīvo ģimenes locekli."

Saimons novērš skatienu un satraukti norij siekalas, kā cenzdamies atgūt kontroli pār savām emocijām. Redzēt puisi bez smaida ir dīvaini. Tas šķiet... nepareizi.

"Tēvs stāstīja, ka skolas laikā viņš mācījās uz stabilu divnieku. Ābols no ābeles tālu nekrīt, vai ne?" Puisis jautā, izspiezdams no sevis smaidu.

Vlads pakāpjas pāris solus uz atpakaļu, tādējādi dodot Saimonam iespēju iet prom jebkurā mirklī. Vlads brīžiem uzvedas kā bezemocionāla kara mašīna, tomēr tas nenozīmē, ka viņš ir muļķis. Saimona skatiens skaidri pauž, ka viņš ir sapratis to, ko Vlads bija gribējis teikt.

"Cik zinu, tava mamma mācījās uz apaļiem desmitniekiem," Vlads nosaka, "Un arī tavs tēvs pēc skolas beigšanas mainījās. Šeit viņš iepazinās ar tavu māti un atzīmes piedzīvoja strauju augšanu."

Saimons izmanto brīvo ceļu un sāk soļot trepjtelpas durvju virzienā :"Šķiet, būt zubrim man ir gēnos."

Tas ir pēdējais, ko viņš pasaka, pirms aizvērt aiz sevis durvis.